Populārais teātra mākslinieks Andris Bērziņš reiz bilda, ka teātra funkcijas mūsu valstī arvien vairāk pārņem valdība un Saeima…
Populārais teātra mākslinieks Andris Bērziņš reiz bilda, ka teātra funkcijas mūsu valstī arvien vairāk pārņem valdība un Saeima… Mēs esam «bagāta» valsts, jo par apkuri tās iedzīvotāji vidēji maksā 20 līdz 30% no saviem ienākumiem. Attīstītās Eiropas valstis ir nabadzīgākas, jo tur iedzīvotāji šīm vajadzībām tērē apmēram 6%. Par mūsu tautas labklājību nemitīgi domā «Lattelekom», no kura valstij pieder 51% uzņēmuma akciju, bet ārzemju kapitālam – 49%. Acīmredzot valdībai ir izdevīga tarifu palielināšana, jo līdz ar to pieaug ienākumi no apgrozījuma nodokļa. Monopoli mūsu zemē diktē savus noteikumus. Arī Latvijas Pastam ir jāizsaka «pateicība» par rūpēm. Ar 1. jūniju par katru maksājumu tiek iekasēts 10 santīmu, kaut gan pasts arī no uzņēmumiem par katru kvīti saņem noteiktu naudas summu. Ar 1. janvāri maksa par vēstules sūtīšanu pieauga par pieciem santīmiem, t.i., 50%. Ir ļoti jauki, ja var nedomāt par saimniekošanas uzlabošanu, ekonomiju, savu nekur nederīgo vadītāju nomaiņu utt., bet tā vietā tikai celt tarifus. Ko var «gausties» pensionāri par mazajām pensijām, ja pat valsts amatpersonām ir tik «mazas» algas! Piemēram, pagājušajā gadā «Latvenergo» prezidents mēnesī vidēji ir pelnījis 8000 latu, «Latvijas kuģniecības» prezidents gadā ir saņēmis «tikai» 310 tūkstošu latu… Arī premjeram V.Krištopanam ministru algas ir grūts rēbuss, jo gada sākumā viņš trīs reizes izteica par tām savus uzskatus: vienu dienu – tās esot par lielu, otru – par mazu, bet trešo –normālas. Privatizētajos uzņēmumos ir radušās uzraudzības padomes, kur, pasēžot dažas stundas mēnesī, var saņemt lielas algas. Tādas ir arī Jelgavā, kur vieni un tie paši cilvēki darbojas dažādās padomēs un komisijās. Pašlaik mēs varam būt liecinieki, ka valstī ir radusies īpaša cilvēku kategorija – kasta. Šie cilvēki paši sev nosaka algas, komandējumu naudas, par budžeta līdzekļiem iegādājas labākos auto, rīko banketus, personīgajām vajadzībām lieto dienesta auto utt. Šī cilvēku kasta ir neaizskarama, nesodāma, un to darbs nav apspriežams, jo ir slepens, viņi ir neaizvietojam. Būtu vēl jāpieņem likums par amatu mantošanu! Reizēm liekas, ka pašvaldības un ministrijas pašas rada problēmas un pašas tās atrisina, vēlāk sevi slavējot un piešķirot prēmijas. Latvijā ir dīvaina prakse: cilvēku, augsti stāvošu, kurš ir «sasmērējies» vai ne visai labi sevi parādījis, sūtīt darbā uz ārzemēm vai iecelt mazāk «redzamā» amatā, kamēr norimst kaislības un par viņu aizmirst. Visas pazīmes rāda, ka mūsu valsts atrodas stagnācijā. Visu laiku notiekot dzīves līmeņa celšanās, taču reālā dzīve rāda pretējo. Saka, ka mūsu valstī ir spēcīgs lats. Bet uz kā rēķina tas tāds ir? Jo tauta kļūst trūcīgāka, jo lats – spēcīgāks. Vai nebūtu labāk, ja būtu bagāta tauta un stiprs lats? Ja rūpniecība un lauksaimniecība ir vāja, tad atliek lata spēku uzturēt uz mūsu dzīves līmeņa rēķina… Vēlēšanu sistēma Latvijā ir tāda, ka, tautai esot pret kandidātiem, bet deputātu kandidātiem pašiem par sevi nobalsojot, Saeimā viņi tik un tā tiks iekšā. Ja banka bankrotē, arī tad cilvēki ir vainīgi, ka noguldījuši tajā naudu. Vienīgi Rīgas Komercbankai neļauj bankrotēt tādēļ, ka varas pārstāvji savlaicīgi neizņēma savu naudu no šīs bankas, un tā ir jāreanimē. Var piekrist, ka Latvijai ir grūti laiki, jo to skāruši dažādi kari: «reņģu», «naftas», «olu», «cūku» utt. Neapstrīdami lielākais Latvijas noslēpums ir – kam pieder vara Latvijā? Monopoliem, dažiem pašvaldību vadītājiem, ietekmīgiem politiķiem un biznesmeņiem? Mūsu valsts «lielajā teātrī» šie ar varu apveltītie cilvēki ir galvenās darbojošās personas, bet vienkāršā tauta ir kā pelēka dekorācija. Nožēlojami, ka savās savstarpējās intrigās «Ventspils trubu» Aivars un «puķu» Andris cenšas iesaistīt arī tautu. Varbūt šie lielie biznesmeņi nav tik spējīgi, ja savu biznesu tie cenšas lobēt ar politisko varu, ietekmi. Ir patiesi nožēlojami, ka iepriekšējā Saeimā ginekologs vadīja aizsardzības komisiju, bet šajā Saeimā komisijā, kur lemj budžeta un finansu jautājumus, vadītājs ir komponists. Vai kāds ir aprēķinājis, cik valstij izmaksājušas bezgalīgās tiesu prāvas: «Latas», «Bankas «Baltija»», «omoniešu», «trīs miljonu» lietas utt. D.Ģēģeris, piemēram, nedrīkst sēdēt cietumā, jo viņam ir lieli nopelni, izcīnot Latvijas neatkarību, kaut gan viņš piedalījās valsts līdzekļu izšķērdēšanā par 52 miljoniem ASV dolāru. No dzīvokļiem ir izlikts simtiem ģimeņu ar bērniem par nemaksāšanu, bet vai kāds neveiksmīgs baņķieris vai arī valsts mantas izšķērdētājs ir izlikts no sava dzīvokļa? Vienīgais tautas aizstāvis ir prese, bet vai tas būs uz ilgu laiku? «Ventspils grupējums» ir nopircis trīs laikrakstus – «Rīgas Balsi», «Neatkarīgo Rīta Avīzi» un «Vakara Ziņas». Un nosaka, kā un ko darīt žurnālistiem! Kam tad īsti ir labums no brīvas un neatkarīgas Latvijas – 95% tautas vai 5% kungu?
