Nupat pagājuši divi svētki pilsētā – «Mēs – tornim» un Piena svētki. Pamatoti dzirdamas iebildes, kāpēc tos rīko nevis jūlijā vai augusta sākumā, bet rudens priekšvakarā, kad laiks kļūst aukstāks un lietaināks?
Nupat pagājuši divi svētki pilsētā – «Mēs – tornim» un Piena svētki. Pamatoti dzirdamas iebildes, kāpēc tos rīko nevis jūlijā vai augusta sākumā, bet rudens priekšvakarā, kad laiks kļūst aukstāks un lietaināks? Kopš Pilsētas svētkiem vasaras sākumā nekādi citi ar aģentūras «Kultūra» gādību rīkoti pasākumi taču nenotika.
Pilsētas un Piena svētkos pamanāma bija jau pēdējos gados raksturīga parādība. Tā sauktajās ballītēs neuzstājās neviena (!) pašmāju šlāgeru, roka vai popa grupa. Ar ko tas saistīts? Mūsu pilsētas ierēdņiem ir parasta iebilde – Jelgavā jelgavnieku grupas neciena. Piemēram, «Opus – C» nepieņems, jo viņi ir pārāk sarežģīti, bet «Kokmuižas muzikanti» no Valmieras – īstie. Bet vai tad «Opus – C» profesionalitātes dēļ nevaram uzskatīt par Latvijas mēroga klasiķiem tieši ballīšu mūzikā? Cik iznācis piedalīties dejās viņu pavadībā, viss bijis vislabākajā kārtībā, jo džezroku jau nu viņi vismaz dejās atpūtai nespēlē.
Ko klausāmies jauniešu koncertos – Pārdaugavas kausli Ozolu, šļupstošu liepājnieku Mārtiņu Freimani un (Pilsētas svētkos!) grupu ar nosaukumu «Rīgas Viļņi». Nāk prātā, ka nesen savos pilsētas svētkos talsinieki spēja uzaicināt mūziķus, kas guvuši atzinību Latvijas mērogā. Vai tiešām aizmirstam, ka par savām neatkarīgi no muzikālās gaumes pamatoti saucam «Oceanfall», «Māsas», «Huskvarn», nu ja, arī «Prāta vētru», ko viņi paši īpaši uzsver. Vai tik te nespēlē parastās atrunas – pirmkārt, nav naudas, otrkārt, jelgavnieki to nepieņems. Tā bija ar Uzvaras parku, kas nez kāpēc ar līdzīgām atrunām ir nolaists. Bet tajā pašā laikā nauda atradās, lai uzslietu stalažas par Jelgavai lielu naudu klajā laukā, kur nav nekādas akustikas un kuru nepieņēma neviens mūziķis, kas tur uzstājās.
«Prāta vētras» tūres un Jelgavas nelaimīgi nenotikušā koncerta sakarā radās pārdomas, lasot, kur notika koncerti citās pilsētās. Tie bija stadioni (Ventspilī, Liepājā, Rīgā), pilsētas estrāde Limbažos, vēl skaistāk skan Festivāla parks Rēzeknē, bet Jelgavā – laukums pie Ledus halles. Formāli to var uzskatīt par futbola laukumu, bet tomēr ne stadionu. Mēs, protams, neesam «vienā svara kategorijā» ar Rīgu un Ventspili, tomēr mums tiešām būtu, pirmkārt, jāsakārto pilsētas stadions. Turklāt vislabākais, ka tas būtu bijušās rūpnīcas RAF stadions. Tas gan samērā modernā projekta, gan jau uzcelto ēku, gan izvietojuma dēļ var risināt daudzas kultūras un sporta dzīves organizēšanas problēmas. Man kā jelgavniekam ir kauns, ka futbolu mums spēlē tādā stadionā kā pašlaik. «Daugavas» stadions varētu tikt izmantots vieglatlētikas vajadzībām, bet RAF stadiona pabeigšana risinātu ne tikai ar sportu saistītās problēmas, tur varētu rīkot arī masu pasākumus. Atceramies, ka Dziesmu svētku jauniešu koru koncerts notika stadionā. Cik dzirdēts, tāda ideja ir arī Baltijas valstu studentu dziesmu svētku koncertam nākamgad Rīgā. Pēc deviņiem gadiem Baltijas studentu svētki atkal būs jārīko Latvijai. Vai tā nevarētu būt mūsu valsts studentu galvaspilsēta Jelgava?
Tā vien šķiet, ka mūsu ierēdņi rada pilsētniekos mazvērtības sajūtu – ne mums labu mūziķu vai sportistu, ne mums nopietnu festivālu un sporta sarīkojumu. Kas tas ir – patriotisma trūkums, personīga (ne-)ieinteresētība vai savu pienākumu nepildīšana. Mūžīgais Jelgavas inteliģences jautājums – kam tas izdevīgi? Atbilde varētu būt viena – tikai ne vienkāršajiem jelgavniekiem.
