Otrās Latvijas Republikas pastāvēšanas devītajā gadā bieži tika piesaukta «krīze». Piemēram, «varas krīze», «sabiedrības krīze», «vērtību krīze»…
Otrās Latvijas Republikas pastāvēšanas devītajā gadā bieži tika piesaukta «krīze». Piemēram, «varas krīze», «sabiedrības krīze», «vērtību krīze»… Skan, protams, iespaidīgi, tikai krīzes tribūnu spārnotās frāzes raksturo vien sludināšanas vadmotīvu: tā sauktā sabiedriskā doma jāstūrē. Pozīcijai «krīzes apstākļos», kas visbiežāk tiek uzdoti par pagātnes negāciju sekām, «krīzes pārvarēšanas» vārdā vieglāk reklamēt personālvaras augļus. Opozīcijai lojālo skeptiķu mutvārdu daiļrade vēsta, ka «krīze» ir «ieilgusi», pie kā vainojama koalīcija, precīzāk, atsevišķas personas. Kam ticēt?
Sabiedrība nemaksā nodevas varai, lai politiķi filosofētu par Dieva vai velna esamības pierādījumiem. Nākamajā tūkstošgadē tā paredzama arvien pamatīgāka informācijas (dezinformācijas) psihoze. Būtu pēdējais laiks, lai propagandas duļķainie ūdeņi noskaidrotos paši.
Masu garastāvokļa un arī valdības maiņas pagājušogad noteica nevis iedomu tēlu tiražēšana, bet hiperreālās Krievijas krīzes sekas, ko, kā liecina analītiķu prognozes, jutīsim arī šogad. Diemžēl valsts investīciju jomā joprojām dominēs taktiskas, nevis stratēģiskas nozīmes prioritātes. Arī par ilgi gaidīto labklājības līmeņa celšanos, objektīvi raugoties, tuvākajā nākotnē nevar būt ne runas.
Krievijas krīze tranzītbiznesa elites spārnotajai koalīcijai, kas kopš deviņdesmit astotā gada rudens kala pavisam dīvainas saimniekošanas plānus, lika piezemēties skaudrajā patiesībā. Tā kā mūslaikos pat globālā mērogā nav ekonomiski pašpietiekamu reģionu, no ārējiem impulsiem pārlieku atkarīgās Latvijas ekonomikas aplēsēs prātīgāk rēķināties ar ļaunāko. Pretēji rīkojās Krištopana valdība un tās parlamentārie satelīti, 1999. gada budžetā bezatbildīgi normējot priekšvēlēšanu kampaņā sasolītās sociālās garantijas. Atsevišķi solījumi un sociālo jautājumu risināšanas ilgtermiņa programma tomēr nav viens un tas pats. Depresīvajā masu apziņā vajadzēja iestatīt jaunlaiku sociāli uzlabotā kapitālisma tēlu.
Prakse rāda, ka saimnieciskās aktivitātes veicināšanai un sociālās spriedzes pārvarēšanai depresijas apstākļos piemērojama tiklab stingra, kā «vaļīga» (deficītbudžeta) fiskālā politika. Ārējā parāda palielināšana šābrīža labklājības vārdā būtu attaisnojama, ja vien, budžetu kaut vai mērena deficīta variantā plānojot, vērā tiktu ņemta, pirmkārt, Latvijas ekonomikas atkarība no neprognozējamajām tendencēm Krievijas sociālpolitiskās arēnas plašumos, otrkārt, stihiski destruktīvas iekšpolitikas parādības («ēnu ekonomikas» īpatsvars tirgus apritē, «privatizācijas varas» konjunktūra u.tml.). Pat pieņemot, ka saimnieciskās vides destabilizācija nebija apzināti izraisīta, Krištopana valdības krišana bija tikpat likumsakarīga, cik neloģiski tika sakabināta nenosakāmas orientācijas koalīcija, kas nespēja nodrošināt pat elementāriem politiskās kultūras kritērijiem atbilstošu iekšējo saskaņu, lobiju «aprūpi», kur nu vēl nopietni strādāt stratēģisku programmu jomā.
Gan konceptuāli, gan rīcībspējas nozīmē cerības vieš kopš valstiskuma atjaunošanas pirmā vairākuma koalīcijas valdība, piesakot pamatnostādnēs atbalstāmu pārkārtojumu programmu. Ideālā variantā tā sola zināmu makroekonomikas līdzsvaru, paātrinātu Latvijas integrāciju ES struktūrās, kas savukārt garantētu politisko un ekonomisko pārmaiņu neatgriezeniskumu varas aparāta, kas savā haotiskajā pašdarbībā jau gana nolietojies, piespiedu kapitālo remontu. Koalīcijai nav vienprātības par būtisku jautājumu, proti, kādā mērā simpātisko mērķu īstenošana pieļaujama uz ilgstoši zema dzīves līmeņa rēķina.
Tomēr grūti tapusī TP, «TB»/LNNK un «LC» koalīcija pusgada laikā tikusi tikai soli tuvāk deklarācijas ideāliem. Daļēji tādēļ, ka brīžos, kad diskutablu lēmumu pieņemšana bija atkarīga no sabiedrības izpratnes, iedarbojās kreiso opozīcijas populistiskās akcijas. Tomēr īstenais iemesls TP iniciatīvas valdības neizdarībām, īpaši privatizācijas, arī izglītības un sociālajā jomā meklējams varas situācijā kopumā. Pašreizējās koalīcijas eksistenci pārlieku nosaka merkantili, nevis profesionāli politiska dialoga apsvērumi. Tomēr vismaz divi, iespējams, svarīgākie darbi – 2000. gada budžets un dalība Helsinku samitā – paveikti daudzmaz pieklājīgi. Otrreizēja koalīcijas izjukšana, ko pagājušogad, par laimi, nepiedzīvojām, nav paredzama līdz pat Saeimas pilnvaru beigām. Tas liecina par varas stabilizācijas pazīmēm. Pārāk daudz ūdeņu aiztecējis, lai grūti valdāmā varas iniciatīvas straume plūstu pretējā virzienā.
Otrs cerīgākais notikums aizvadītajā gadā bija V.Vīķes-Freibergas, augstas kultūras personības, ievēlēšana par Valsts prezidenti. Par vēlēšanu iznākumu jo vairāk jāpriecājas, ņemot vērā, ka šajā laikā kulāros jau bija izlemts Krištopana valdības liktenis un varas pārdalīšanas iznākums, no kā daļēji bija atkarīga valsts augstākās amatpersonas izvēle, nebija viennozīmīgi paredzams. Ne velti šajā gaisotnē sevi pieteica viens no Jaunlatvijas derdzīgākajiem skandāliem un tā turpinājums «pedofilu lietas» jeb totāla politiskā balagāna versijā.
Tā nu varas pērkamības līdzībās varam uzlūkot ikviena paša un mūsvalsts kopējo ģīmi, cenšoties piešķirt tam cilvēciskākus vaibstus.
