No Jelgavas Latviešu biedrības atklātās vēstules («Zemgales Ziņas» 2. aprīlis) uzzināju, ka vēl joprojām nav norimis jautājums par piemiņas zīmes cīnītājiem pret fašismu uzstādīšanu.
No Jelgavas Latviešu biedrības atklātās vēstules (“Zemgales Ziņas” 2. aprīlis) uzzināju, ka vēl joprojām nav norimis jautājums par piemiņas zīmes cīnītājiem pret fašismu uzstādīšanu. Tas liecina, ka joprojām ir cilvēki, kas “slimo” ar nostaļģiju pēc padomju laikiem.
Būdams latviešu tautas pārstāvis, negribu piekrist šādas piemiņas zīmes uzstādīšanai. Tā būtu ņirgāšanās par latviešu tautu, par ciešanām, ko tai nodarījis padomju okupācijas režīms. Daļu latviešu padomju režīms ir tā “paskādējis”, ka viņus tikai formāli var saukt par latviešiem. Esmu pārliecināts, ka vairums tautiešu nav zaudējuši savu patību, nacionālo pašapziņu un pašlepnumu. Bez tā tautai neizdzīvot. Latvijā politikā valda absolūta nekonsekvence.
Cik saprotu, Jelgavas Latviešu biedrība ir pret zīmes uzstādīšanu t.s. Pūķa vietā. Ja bez piemiņas zīmes tiešām nekādi nevar iztikt, to varētu uzstādīt padomju brāļu kapos par Krievijas līdzekļiem.
