Nupat kādā raidījumā televīzijā redzēju, ka blakus Koknesei uz Krievkalnu salas vēlas veidot piemiņas vietu «Dvēseļu dārzs».
Nupat kādā raidījumā televīzijā redzēju, ka blakus Koknesei uz Krievkalnu salas vēlas veidot piemiņas vietu “Dvēseļu dārzs”. Tas būšot veltīts visos karos, revolūcijās, sākot no 1905. gada, represijās, abās okupācijās, atmodas, barikāžu laikā kritušo piemiņai.
Var jau būt, ka šis pagaidām neizteiktais veidojums ir laba doma, bet prātā nāk teiciens: “Kas no acīm prom, no sirds ārā!” Jājautā, kam mēs šo “Dvēseļu dārzu” veidojam. Ja paši sev, vēl varētu piekrist, bet ja arī iebraucējiem? Vai lai turp dodamies pāris reižu gadā un atkal pametam? Kas no tālienes iebraukušos pāri upei turp nogādās, ja nevar aizvest uz Okupācijas muzeju Rīgā? Vai tā nebūs kārtējā epopeja, lai tikai tālāk no Rīgas, tālāk no acīm un ātrāk aizmirstu? Ja tāds tas zemteksts, tad, represētie, jūs kārtējo reizi atkal represē! Turklāt pašmāju ļautiņi, kas par to neiedomājas vai dara to apzināti. Līdzīgus rēgus jau uzslēja Torņkalna stacijā. Ar tiem labi bērnus baidīt. Vajadzētu par to diskutēt un tikai tad lemt. Kokneses Dome salu šādam mērķim piešķīrusi, tas ir – dāvinājusi. Apsveicami! Bet vai tā domā visi tie, kuru piederīgie pazuda okupāciju varu dzirnās? Vai tā domā tie, kuru likteņus salauza un kuri spēja atgriezties? Pavaicājiet, tikai pēc tam lemiet!
P.S. Domāju, ka turp nokļūt būs grūti. Tad kam tas ir vajadzīgs? Vai atskaitei? Efekts būs panākts, bet labums? Ceru, ka tie, kas minēto pārraidi redzēja, rakstīs un izteiks savas domas.
Guntars Bullis, represētais
