Kur tas laiks, kad liela daļa Latvijas ļaužu aizsāka braucienus uz Viļņas tirgu.
Kur tas laiks, kad liela daļa Latvijas ļaužu aizsāka braucienus uz Viļņas tirgu. Preču pārdošana un iepirkšanās Polijā, kādu brīdi arī Ungārijā, vairumam bija pārejoša. Tas bija samērā sarežģīti. Tagad iepirkšanās ceļu uz Poliju mēro tikai uzņēmīgākie. Pārējie apmierinās ar gadiem iemīto taciņu uz Viļņu. Kaimiņvalsts tirgus bija tas, kas latvieša apziņā mainīja tirgus uztveri un pārvērta šejienes tirgus, tradicionālajai lauku precei un rāmajai noskaņai pamazām piejaucot aziātiskus rūpnieciska rakstura preču andelēšanas akcentus ar ekspadomijai raksturīgām niansēm. Nu tas viss tik tālu attīstījies, ka tirgus vai katrā pilsētā uzskatāms par vietu, kur vislielākās iespējas atrast darbu. Protams, nosacīti. Bet ko darīt, ja neviena kādreizējā ražotne, par gigantiem nemaz nerunājot, ar darba devēja slavu nevar lepoties? Savukārt, kamēr tirgū pieejamas vai visas dzīvei vajadzīgās no kaimiņvalsts tirgus atceļojušās lietas, provinces veikalu plaukti plaša patēriņa preču izvēles ziņā joprojām ir visai pieticīgi. Un nekas neliecina, ka tuvākajā nākotnē tirdzniecības jomā kas varētu mainīties un tiktu apmierinātas visu gaumes un iespējas. Tajā pašā laikā ikdiena diktē savas prasības, un, kamēr ir pieprasījums, tikmēr tiek nodrošināts piedāvājums. Kamēr Latvijas varasvīri zūdās par nodokļiem, kas aiziet garām valsts kasei, lietuvieši Viļņas tirgus jeb, kā dzirdēts no asprāšu mutes – vienkāršo ļaužu mesas (apjomīga preču komercizstāde), apmeklētājus sagaida jo vēlīgi. Vienīgi autovadītājiem, kam spēkrati aprīkoti ar radzēm, vajag griezties atpakaļ vai «draudzēties» ar leišu robežu sargiem un pēcāk – ceļu policistiem, jo pārvietoties ar ziemai sagatavotām riepām priekšraksti atļauj tikai no 20. novembra. Tas, kā atzīst ierēdņi, piederot kārtējam solim Eiropas virzienā. Arī Lietuvā tirdzniecības jomā nebūt ne viss no finansistu viedokļa ir kārtībā, tomēr pret braucējiem, kas ievestos dolārus nomainījuši pret iepirkumiem, nepieklājas nelaipna izturēšanās.
Viļņas tirgus ikdiena kopš tā pirmsākumiem gājusi laikam līdzi. Sākotnējā platība izstiepusies piecas reizes lielāka un pārsniedz pāris hektāru. Līdzās pārdošanas vietām nodrošinātas kā pārdevēju, tā pircēju ēdināšanas un citu labierīcību iespējas. Bet situācija naudasmaku un citu mantu drošības ziņā nav ļaunāka par stāvokli kaut vai Jelgavā. Tāpēc naudas izvietošana tikai un vienīgi ar drošības adatām saspraustās kabatās, kā savulaik paģērēja zinošākie Viļņas apmeklētāji, vairs nav aktuāla. Mazinājušās autoīpašnieku problēmas ar neformālajiem un uz dolāriem kārajiem «apsargiem». Ja vien kādā no vairākiem laukumiem ir vieta, spēkrati novietojami nožogotā, apmaksātā laukumā. Nav dzirdēts, ka grūtības viena vai otra dzimuma piederīgajiem sagādātu čigānu tautības pārstāvji. Savukārt pirkšanas ziņā joprojām saglabājies princips, ka Viļņas tirgū prece maksā tikpat dolārus, cik lati par analogu pirkumu atvēlami Latvijā. Reizēm atšķirība ir vēl izteiktāka. Vienīgi dārgajām precēm mūsu ierindas pilsoņu rocības dēļ šejienes tirgotāji nevar atļauties tik iespaidīgu uzcenojumu. Tiesa, turienes dārgākās preces Latvijas tirgos velti meklēt. Izvēle Viļņā katrā ziņā ir lielāka. Pat turienes tirgotāju skatījumā it kā nelabvēlīgajās jeb tukšajās dienās, kad sarucis svaigāko Polijas tirgus preču pieplūdums. Taču retas esot arī reizes, kad kāds ražojums ir tik oriģināls, lai bez domāšanas un ar līdzekļiem nerēķinoties, pārceļotu pircēja somā. Tiesa, domāšana Viļņas tirgū nav pieskaitāma pie vērtīgākajām īpašībām, jo tur aktīva tirgošanās beidzas pāris stundu agrāk, nekā ierasts šejienes tirgos. Tas tāpēc, ka lietuviešiem svarīgākais ir apmierināt vairumtirgotāju vajadzības. Bet pēdējie, intereses pārzinādami, somas piepilda labi ātri. Tiem, kas Viļņā iepērkas pāris reižu gadā, pēc tam ilgi jāmeklē preci, kuras aprises tā spilgtāk iespiedušās atmiņā. Bet bez iepriekšējas neskaitāmo tirgus rindu iepazīšanas pirkt tomēr nav vēlams, jo cenu atšķirības tirgus ietvaros ir visai iespaidīgas. Par kvalitāti un garantijām kā jau tirgū, kur, pēc lietuviešu teiktā, 80 procentu preču ir ķīniešu darinājumi, lieki runāt. Taču, samērojot, piemēram, turienes elektropreču simbolisko cenu ar pazīstamas firmas ražojumu vērtību, nevar sūdzēties par neatbilstību kalpošanas ilguma ziņā. Neiebilst autovīri, kas par 30 dolāriem iegādājušies riepas. Uz leišiem rezerves daļu sagādē izdevīgi aizceļot esot arī kādreizējā padomijā ražoto traktoru īpašniekiem. Arī daudziem citiem.
