Vieni realitātes šovus neizprot, citi gluži vienkārši novēršas nepatikā, ir cilvēki, kas atzīst tos par labiem.
Vieni realitātes šovus neizprot, citi gluži vienkārši novēršas nepatikā, ir cilvēki, kas atzīst tos par labiem. Dažādi ir ne tikai raidījuma skatītāji, bet arī tā dalībnieki. Inga Bulajeva ir jelgavniece, kas trīs mēnešus pavadījusi vienpadsmit cilvēku sabiedrībā, neatstājot «Barbarossas» telpas.
Pirmās dienas «Barbarossā»
Vai tev patīk būt populārai?
Nevaru noliegt, man tas patīk, tomēr bieži vēlos vienkārši atpūsties, padejot, katrā ziņā nerunāt par «Barbarossu», taču tas nav iespējams. Cilvēki sveicina, nāk klāt, jautā, kā jūtos pēc šova, visiem jāstāsta viens un tas pats. Un tas sāk nogurdināt…
Pastāsti, kā nokļuvi «Barbarossā».
Visa šī afēra sākās, kad pie manis atbrauca draudzenes un izstāstīja, ka tiek organizēts TV realitātes šovs – spēle ar 6000 latu balvā. Nākamajā dienā piezvanīju, un, lai gan visi dalībnieki jau it kā bija izvēlēti, man sacīja, lai aizbraucu. Tur jutos kā tāds izmēģinājuma trusītis – mani filmēja, intervēja, lika padziedāt, padejot. Pēc tam izskrēju ārā, likās, ka esmu šausmīgi izgāzusies, nosolījos nekad vairs televīzijā neatgriezties. Bija tāds kauns! Kad uzzināju, ka mani ir izvēlējušies 400 cilvēku konkurencē, biju šokā. Par šovu vispār neko nezināju – nedz kas tur notiks, nedz ar ko ir jārēķinās, bet man tā gribējās pazust no ierastās vides, pilsētas, ka, daudz nedomājot, parakstīju līgumu. Ar to arī viss sākās…
Kādas bija pirmās stundas «Barbarossā»?
Pirmais šoks bija ļoti spilgtais apgaismojums, un, kamēr nedabūjām brilles, šausmīgi sāpēja un asaroja acis, vēlāk pieradām. Sākumā bija tā, kā ievācoties jaunā dzīvoklī – izstaigā, izošņā katru stūrīti, lai vispār saprastu, kur dzīvosi, ko darīsi. Arī cilvēki, kamēr nebija cits citu iepazinuši, centās būt labi, laipni, bet, līdzko bija iejutušies, sākās problēmas, strīdi – kā jau lielā ģimenē.
Kā trūka visvairāk
Dalībniece Māra pameta «Barbarossu» jau pirmajā dienā. Vai šova organizatoru sagatavotie apstākļi tiešām bija tik bargi?
Māra jau pirmajā dienā saprata, ka spēle nav domāta viņai, bet man būtu gribējies pat skarbākus apstākļus. Vadība – tā sauktā «Balss» – mūs kaunināja , ka uz mums neesot interesanti skatīties, lika darboties, rīkot kādu «action». Tikām arī individuāli mudināti uz dažādiem «gājieniem», kad tiec izprovocēts, viņi no tā uztaisa «bum»! Skatītāji to apspriež, novērtē un balso vai nebalso par tevi, nezinādami, kāds esi patiesībā. Kad pirmo reizi uzzināju reitingus, jutos nepatīkami, likās, ka netieku novērtēta. Taču nevar prasīt, lai visi mani saprastu, katrs taču redz to, ko grib redzēt. Savējie sapratīs… Un vispār – ja skatījās tikai tiešraides, spēles, ko rādija TV, un nesekoja mūsu dzīvei internetā, nebija iespējams mūs patiesi izprast.
Kā visvairāk trūka šajā laikā?
Pirmajās dienās bija par maz darbības, garlaicīgi. Tiešām juku prātā mūzikas trūkuma dēļ, turklāt man tik ļoti patīk dejot! Kad sarīkoja svētkus ar mūziku, skraidījām apkārt, ārdījāmies, ārpasaulē teiktu, ka esam galīgi «aptaurēti». Pārējā laikā paši dziedājām. Tomēr visgrūtākais bija sadzīvošana. Es zinu, ka, ja negribu ar kādu runāt, varu pagriezties un aiziet, bet tur attiecības jāuztur un kopā jādzīvo bija piespiedu kārtā, iet nebija kurp.
Attiecības
Spēles vidū, kad komandas savā starpā bija jau saradušas, pēc skatītāju izvēles divi dalībnieki no katras komandas tika apmainīti vietām. Tajā dienā asaras lija…Ko tas nozīmēja tev, jo Juris taču pārnāca uz tavu komandu?
Tā patiešām bija traģēdija, jo, lai arī kādas būtu bijušas attiecības, mēs bijām komanda ar savu taktiku, un viss, ko bijām veidojuši, tika sagrauts. Par Juri… Tas, ka mēs ar Juri nonācām vienā komandā, protams, nebija nejauši. Izjutām milzīgu psiholoģisku spiedienu: gan skatītāji balsoja tā, lai mēs ar Juri katrā ziņā būtu vienā komandā, gan «barbarossieši» nemitīgi tincināja par mūsu attiecībām. Kad viņš pārnāca pie mums, man teica, – nu beidzot es esot laimīga… Bet patiesībā jau tā nebija. Kāda laime? Viņš man bija draugs neatkarīgi no tā, kurā komandā atradās. Jebkurā gadījumā tā bija spēle. Bet visi gaidīja mūsu attiecībās kādu pavērsienu, iznākumu, un, tā kā tas bija šovs, daudzi arī sagaidīja to, ko gribēja redzēt, kaut gan patiesībā kļūdījās…
Tā ir katra personīgā darīšana – ko viņš redz un ko grib redzēt. Vienīgi man patiesi žēl, ka cilvēki nesaprot. Mans mērķis «Barbarossā» nebija kādu izmantot, izdarīt kaut ko ļaunu vai kādam ko atņemt, bet palīdzēt. Ja Juris izvēlējās mani par savu draugu, nāca un uzticēja problēmas, bez tam vienīgais no visiem vēlējās arī man palīdzēt, es nedzinu viņu prom. Nebiju satikusi nevienu, kas būtu tik daudz pārcietis, un man viņš likās dziļš cilvēks. Laikam esmu nenormāla altruiste! Sapratu – ja pati nebūtu piedāvājusi Jurim palīdzību, būtu bijis vieglāk gan «Barbarossā», gan tagad, un noteikti arī balsu skaits būtu pavisam cits. Bet, redz, man jau vienmēr vajag kaut ko ārprātīgu izdarīt, lai cilvēki parunā… Citi barbarossieši nevēlējās nekādas problēmas, viņi labprātāk pagrieza muguru, dzīvoja viegli, bet Jurim patiesi bija vajadzīga palīdzība…
Tā es dzīvoju kā starp divām ugunīm – no vienas puses, komanda, kurai biju vajadzīga un kuru mīlēju, bet otrā pusē bija viens cilvēks – draugs, kuram biju vēl vairāk vajadzīga. Paliku pa vidu kā tāds zibensnovedējs, kas cenšas šīs puses kaut kā savienot. Diemžēl tas neizdevās…
Kā būtu, ja būtu
Ja būtu iespēja, ko tu darītu citādi?
Gribētu, lai tā, kā dzīvoju pēdējā mēnesī, es būtu sākusi jau pirmajā, jo tad varētu sevi vairāk pilnveidot un paņemt no «Barbarossas» daudz vairāk. Pēdējā mēnesī azartiski ķēru visu, ko vēl varēja paspēt! Jā, esmu nelabojama azartiste – ja kaut ko ieņemu galvā, tad nevaru apstāties! Vienmēr jau var kaut ko traku izdarīt, man nav bail, un tas izpaudās arī šovā. Katrā ziņā, arī par balsu skaitu būtu vairāk pacīnījusies…
Kam tu būtu devusi 6000 latu balvu?
Sākumā man likās, ka šī nauda nepieciešama Līgai, bet… Nu katram no mums taču tā nauda bija vajadzīga, citādi jau mēs nebūtu bijuši «Barbarossā». Atšķirība tikai, kā to pasniedz: vieni stāstīja, cik viņiem grūti dzīves apstākļi, bet citi par to vispār nerunāja. Vēlāk, kad bijām tuvāk iepazinušies, sapratu, ka tieši Mūzim šī nauda vajadzīga visvairāk. Viņš spēlē vislielākajā mērā bija Cilvēks, un man milzīgs prieks, ka tieši viņš ieguva balvu.
Cik lielā mērā tad tā bija spēle?
Bija cilvēki, kas teica, ka tieši «Barbarossā» bija īstā dzīve, bet šeit ārpasaulē ir šovs. Katrā ziņā – cik ilgi tad var divdesmit četras stunda diennaktī tēlot – nedēļu, divas? Trīs mēnešus tas nav iespējams, un drīz vien mēs visi kļuvām patiesi – kā dzīvē…
