Orvils Džonstons 1952. gadā nabadzīgajā kalnu purvu fermā, kas atrodas sešus kilometrus uz ziemeļrietumiem no Balas pilsētas Ontārio provincē, iestādīja pirmo dzērveņu lauciņu.
Orvils Džonstons 1952. gadā nabadzīgajā kalnu purvu fermā, kas atrodas sešus kilometrus uz ziemeļrietumiem no Balas pilsētas Ontārio provincē, iestādīja pirmo dzērveņu lauciņu. Tagad tur Orvila dēls Džons dzērveņu ražu vāc 16 hektāros hidrotehniski ērti iekārtotos sūnekļos, izmēģina un salīdzina vairākus desmitus Viskonsinā iegādātu dzērveņu šķirņu. Jāpiezīmē, ka Kanādā ir noraidoša attieksme pret pārtikas augu un mājdzīvnieku ģenētisku uzlabošanu – visa cieņa tradicionālajai šķirņu selekcijai.
Dzērveņu plantācijas ir cieši viens otram blakus novietoti ar dambīšiem atdalīti apmēram 1,5 hektārus lieli, precīzi, horizontāli kūdrāja lauki. Gruntsūdens tiek uzturēts pusmetra dziļumā, pH – zem 5,5. Laukā ir ierīkota tehnoloģiskā sliede traktormiglotāja darbam un laistīšanas šļūtene ar smidzinātājiem ziedu pasargāšanai no salnām. Stādāmais materiāls ir citā laukā nopļautas dzērveņu stīgas (1 ha apstādīšanai – 3,75 tonnas), ko «iestāda» ar disku ecēšām un mulčē ar smilti 2,5 centimetru biezā kārtā. Džons lēš, ka viena hektāra dzērvenāja ierīkošana, pašam strādājot, izmaksājusi 2500 latu – no šīs summas 70 procentu ir iztērēts krūmu un akmeņu novākšanā, grāvju un dambju ierīkošanā. Ūdens novadīšanai un lauku applūdināšanai ražas novākšanas laikā ir ierīkotas jaudīgas elektrosūkņu stacijas, kuras dublē dīzeļsūkņu iekārtas, lai nodrošinātos pret nejaušībām.
Stādījums intensīvi sāk ražot ceturtajā gadā, ar ķimikālijām tiek apkarotas nezāles, ar izsmidzināšanu dots nepieciešamais (galvenokārt kālija) papildmēslojums. Ja viss padarīts, kā nākas, var cerēt uz ražu līdz 25 tonnām no hektāra. Ogu tonnu pārdod par 250 latiem. Rudenī lauku applūdina pusmetru dziļi, ogas uzpeld virs stīgām, un tās viegli savācamas ar pašgājēju – ķemmētāju. Tas ir piecdesmitajos gados ASV būvēts, visai primitīvs, ar motocikla motoru darbināms, lēts, bet ražīgs agregāts – dienā tāds «nokuļ» vienu hektāru. Dzērvenes pa transportieri noripo skārda plakandibena vanniņās un japāņu motocikls, pa dambīti braukdams, kā strūdzinieks aizvelk tās rindiņā sakabinātas uz iekraušanu sauszemes transportā. Piemājas cehā dzērvenes tiek apžāvētas, ar tvirtuma pārbaudes stendu atdalītas iepuvušās, ar rokām uz transportlentes tiek nolasītas baltās, negatavās, un dozators veselās, sarkanās sasver tūtiņās. Te nu padarīta puse darba!
Lai nodrošinātu savai dzērvenītei pieprasījumu, veidotu tirgu, saimnieks dara «raibas lietas». Džonstonam pie «fermas» ir veikals, kur apgrozās pulka tūristu, kas pērk visu iespējamo, ko var izgatavot no dzērvenēm: paciņās, tūtiņās, burciņās, pudelītēs, cibiņās un kārbiņās. Kad nu visi tā labi iepirkušies, piebrauc «John Deere» ar divām traktorpiekabēm – izpušķotām, cilvēku pārvadāšanai pielāgotām. Smaidīgs ekskursiju vadītājs tajās sasēdina 48 sirmus piedzīvojumu meklētājus, iekasē pa diviem dolāriem «no deguna», ved vizināt pa laukiem, dambīšiem un rāda visu manis iepriekšaprakstīto. No kurienes gan rodas ik dienas trīs līdz pieci autobusi ar tūristiem? Lai informācija par brašo ogkopi skanētu tālu Amerikā, viņš kopā ar netālo aroda biedru un tālākiem līdzīgi domājošiem jau 15 gadu tuvējā Balas pilsētiņā rīko Dzērveņu festivālu, ko ik gadu apmeklē 20 tūkstošu priecāties gribētāju. Tur zem sarkano ogu zīmes tiek dancots, dziedāts, muzicēts, dzerts, ēsts – un galvenais – pircējs ar produktu iepazīstināts. Brauc lieli mākslinieki un lieli dzērāji, izēdāji. Tāds troksnis ir tālu dzirdams, un klusais, nabadzīgais nostūris mazpamazām pārvēršas par tūristu iecienītu vietu. Vai mums Latvijā trūkst nabadzīga klusuma? Mums taču ir tik daudz Sūnu ciemu!
