Turpinājums 6.jūnijā publicētajam rakstam «Trīs nedēļas Kanādā».
Turpinājums 6.jūnijā publicētajam rakstam «Trīs nedēļas Kanādā».
Ceļojuma piezīmes pārskatot, atradu, ka neesmu neko daudz atzīmējis par kanādiešu izglītības lietām, jo laikam paļāvos uz savu profesionālo pieredzi. Kas tad izglītībā būtu nesaprotams, ja ir aiz muguras pāri par divdesmit gadiem pedagoģiskā darba. Bet tagad, dažus mēnešus pēc atgriešanās mājās, kavējoties domās pie redzētā, jāsecina, ka nedaudzās epizodes Kanādas izglītības iestādēs liek uzdot vēl arvien jaunus jautājumus par tur redzēto un ne līdz galam izprasto.
Kaimiņu sardze
Man bija iespēja redzēt dažādu līmeņu izglītības iestādes: sākumskolu, vidusskolu, koledžas, universitāti. Skola sākas piecu gadu vecumā. Pirmais, kas būtiski lika pārdomāt mūsu ikdienas atšķirības, bija bērnu drošība. Cilvēki negaida, kamēr valsts, policija vai kāds cits parūpēsies par to. Ģimenes rīkojas pašas. Privātmāju rajonos darbojas tā sauktā «kaimiņu sardze» – kādā noteiktā mikrorajonā dzīvojošie vienojas gan savā starpā, gan ar policiju, ka, novērojot kādus pārkāpumus vai aizdomīgas darbības, tiks saukti kārtības sargi, kas pārbaudīs signālu. Tātad kaimiņi ir savu kaimiņu sargi. Iebraucot šādā rajonā, katrs tiek brīdināts ar attiecīgi izliktu paziņojumu, ka šajā rajonā darbojas kaimiņu izveidota drošības un aizsardzības sistēma.
Gan laukos, gan pilsētās varēja redzēt no rīta un pēcpusdienā braucošos skolēnu dzeltenos autobusus. Tos cilvēki vairāk izmanto laukos, jo pilsētā vecāki bieži ved savus bērnus uz skolu paši. Lauku apvidū šoferi, redzot braucam dzelteno autobusu, kļūst īpaši uzmanīgi. Satiksmes noteikumi prasa ļoti rūpīgi izvērtēt braukšanas manevrus.
Dzeltenajam autobusam ir uz ceļa vidus pusi atvāžama zīme, kas liek autobusa apstāšanās brīdī pirms skolēnu uzņemšanas tajā visiem abos virzienos braucošajiem auto apstāties un gaidīt, kamēr visi skolēni sakāpj autobusā un tas atsāk kustību, zīmi piekļaujot atkal autobusa sānam. Gods kam gods, Kanādas autobraucēji ievēro ceļa zīmes, un neredzēju nevienu gadījumu, kad kāds būtu mēģinājis pārgalvīgi apdzīt skolas autobusus brīdī, kad to nedrīkst. Jāpiezīmē, ka vairāku nedēļu laikā, daudz braukājot gan pa pilsētām, gan pa laukiem, ceļu policiju redzēju tikai vienu reizi, kad kādā krustojumā bija notikusi auto sadursme sliktu laika apstākļu dēļ.
Pilsētās skolēnu došanās laiks uz skolu ir sevišķi pamanāms. Daudzi brīvprātīgie – tie var būt gan pensionāri, gan māmiņas, tēti – īpaši saģērbušies dežūrē uz ielām vietās, kur skolēni šķērso ielas. Pat ja tur ir iezīmēta gājēju pāreja, šie brīvprātīgie ir tiesīgi iziet uz ielas un apturēt braucošo transportu, lai palaistu skolēnus pāri ielai. Braucēji ļoti uzmanīgi izturas pret šiem cilvēkiem, jo saprot, ka tas notiek bērnu drošības pēc. Vidusskolas vecāko klašu skolēniem ir iespējas braukt ar savu automašīnu vai motociklu, tāpēc pie vidusskolām ir samērā liels laukums automašīnu stāvvietai.
Svešiniekam skolā jānokārto formalitātes
Svešs cilvēks skolā tiks laipni sagaidīts, bet viņam būs jānokārto dažas formalitātes. Skolas parasti būvētas tā, lai pie ieejas būtu biroja darbinieks, kas var atbildēt uz jautājumiem, palīdzēt. Viesi tiek reģistrēti, un vizītes iepriekš ir jāpiesaka. Var iedot viesu karti, kas jānēsā piesprausta pie apģērba.
Lielākā daļa skolu būvētas samērā nesen, un Kanādā ir spēkā noteikumi, kas neļauj tām būt augstākām par vienu stāvu. Gadījās būt koledžā, kurā mācās vienpadsmit tūkstoši studentu. Tādas iestādes teritorija ir ļoti plaša. Pāris reižu lielāka, piemēram, par Jelgavas autoostas laukumu ar visiem apstādījumiem.
Redzēju, kā kādā vidusskolā darbojās video novērošanas sistēma. Neviens to neuztvēra kā cilvēktiesību pārkāpumu, tomēr tualetēs, ģērbtuvēs tādas kameras nebija. Novēro mašīnu stāvlaukumu, skolas ieeju, gaiteņus, ēdamzāli. Novērošanas laikā arī ierakstus saglabā. Galvenais motīvs, kas skolai sadarbībā ar vecākiem bija licis izvēlēties šo drošības sistēmu, bija vēlme samazināt risku, ka skolas teritorijā varētu notikt tirdzniecība ar narkotikām, mašīnu zādzības, huligānisms.
Jauniešiem rūp laba izglītība
Neiedziļinoties izglītības satura un atšķirību salīdzinājumos, interesanti bija mēģināt izprast, par ko domā, satraucas vecāki, jaunieši. Vecāki domā par bērnu drošību, iespējām atvasēm attīstīties skolā un ārpus tās. Ārpusskolas nodarbības finansē vecāki paši. Jaunieši vidusskolā meklē piepelnīšanās iespējas, lai atvieglotu vecākiem izdevumus viņu interešu izglītībā. Jauniešus interesē tālākās studiju un darba iespējas. Tas ir likumsakarīgs jautājums, jo izglītība jāiegūst tāda, kas dod iespējas atrast labu darbu.
Skolu reforma Kanādā ar vidusskolu pāreju uz programmām, kuras ļauj beigt skolu par vienu gadu ātrāk nekā līdz šim, daudzus jauniešus satrauc, jo viņiem būs divreiz grūtāk iekļūt augstskolās. Interesanti vērojumi bija vairākās koledžās. Ļoti dažāds izglītības prasību līmenis, izmaksas un rezultāts. Piemēram, ar biznesu un ekonomikas studijām saistītā koledžā gatavo pasaules klases uzņēmējus, kas tiek orientēti jau studiju laikā uz starptautiskiem projektiem, bet citā koledžā sagatavo augsti kvalificētus strādniekus kokapstrādes rūpniecībai darbam ar mašīnām. Pirmajā studenti auditorijas lekcijās sēdēja ar personālajiem pārnēsājamiem datoriem bruņojušies un uzvalkos ģērbušies, bet otrā studenti mācījās izgatavot skapi, izmantojot rokas darbarīkus un vienkāršas mašīnas.
Kanādā «bastotāju» nav
Sarunājoties ar jauniešiem, pieskārāmies brīvā laika pavadīšanas, narkotiku, skolas pašpārvaldes, skolas projektu, skolas kārtības jautājumiem. Skola daudz nerūpējas par skolēna ārpusstundu nodarbēm, kaut gan skolā var būt mūzikas, dejas, sporta nodarbības interesentiem. Būt skolas sporta komandā ir liels gods un atbildība, par skolēnu panākumiem mūzikā, mākslās priecājas, bet tas nav kritērijs skolas un skolēna mācību darba kvalitātei. Mācību darba rezultātus vērtē, skolēni saņem liecības, bet tās atšķiras no mūsu zemē izdotajām, jo skolēnus un vecākus galvenokārt interesē iemaņu un prasmju apraksts. Ļoti grūti man vienā skolā bija saņemt atbildi uz jautājumu vidusskolēnam, vai ir tādi, kas neattaisnoti kavē skolu un ko ar viņiem skola dara. Atbildes vietā es ieguvu labu pretjautājumu. Kāpēc tad man būtu jāiestājas skolā, lai tajā pēc tam nenāktu? Viņu ieteikums mūsu «bastotājiem» bija vienkāršs. Vajag iet uz to skolu, kurā gribēsies mācīties. Pret narkomāniem jauniešu sabiedrība vidusmēra kanādiešu bērnu apmeklētajās skolās bija noraidoša. Skolēni pret novērojumiem skolā, kur kāds sāk lietot narkotikas, izturas pilsoniski, informē par to skolas vadību.
Skolēnu projektiem ir praktiska ievirze
Skolēni projektus izstrādā visās skolās, bet vidusskolā tie atšķiras ar to, ka ir virzīti uz praktiska darba rezultāta iegūšanu. Skolēni cenšas atrast ideju, kuru var realizēt un demonstrēt visiem. Vienā skolā bija projekts vēsturē, kurā skolēns bija apgleznojis skolas bibliotēkā sienas paneli par kādu vēsturisku sižetu. Skolēnu pašpārvaldes ir attīstītas, jo tām ir pietiekami plašs pienākumu, tiesību un atbildību loks. Tiek dotas iespējas pelnīt naudu pasākumiem, jaunieši paši meklē sponsorus. Labi varēja redzēt, ka, ja pašpārvaldei ir finanses, tad jaunieši aktīvāk darbojas tajā. Pasākumu klāsts bija gan tradicionāli redzētais – izklaide, ballītes, koncerti, bet liela vieta ziņojuma dēļos bija veltīta labdarībai, brīvprātīgai bezmaksas darbībai sabiedrības labā.
Brīvprātīgais darbs sabiedrības labā
Bija iespēja iepazīties ar Kanādas skolās ieviesto brīvprātīgā darba sistēmu. Katram skolēnam ir īpaša atzīmju grāmatiņa, kurā viņam skolas laikā jāsavāc zināms skaits ierakstu par nostrādātām stundām bez atalgojuma sabiedrības darbos. Tas var būt darbs kādā skolā, bērnudārzā, veselības iestādē, klubā, bet noteikti bez samaksas. Skolās izplatītas arī ziedojumu vākšanas akcijas. Piemēram, manas paziņas meita gatavojās piedalīties pasākumā, kura laikā tika vākta nauda Āfrikas bada cietējiem. Tas notika šādi. Skolēni ierodas skolā un diennakti badojas. To uzrauga mediķis, bet nauda, ko skolēns neiztērē šajā diennaktī savam uzturam, tiek ziedota badacietējiem.
No augstskolās redzētā visiespaidīgākā bija Rietumontārio universitātes Izglītības fakultātē redzētā tālmācības sistēma pedagogiem. Pedagogi mācās un kārto savus ieskaišu darbus, izmantojot tikai datorus un internetu.
Skolas ir dažādas – gan valsts, gan privātas. No privātskolām būtu bijis interesanti redzēt amīšu skolas, bet tajās mani neielaida. Indiāņi mācās valsts skolās. Indiāņu ciltīs bērnu dzimstība ir augstāka nekā kanādiešu ģimenēs. Indiāņu ģimenēs vidēji ir četri, bet kanādiešu ģimenēs – vidēji divi bērni. Ir indiāņi, kas studē augstskolās, bet tas, ka indiāņiem ir īpašs statuss, kamēr viņi dzīvo rezervātos, daudzos gadījumos neveicina indiāņu došanos studiju un darba meklējumos ārpus rezervātiem. Izbraucot un apmetoties uz dzīvi ārpus rezervāta, indiānis zaudē savas īpašās tiesības un valsts pabalstus.
Nākamajā rakstā pievērsīšos latviešu sabiedrībā redzētajam un sajustajam. Toronto un tās tuvumā dzīvo apmēram 10 000 latviešu izceļotāju un viņu pēcnācēju.
