Gaidot gaisa balonu festivālu, kas šomēnes notiks Jelgavā, atmiņā cilāju citos līdzīgos pasākumos pieredzēto un dzirdēto, līdz smadzenēs uzplaiksnī kāda tāla atmiņa no pērnā gada festivāla Rēzeknē.
Gaidot gaisa balonu festivālu, kas šomēnes notiks Jelgavā, atmiņā cilāju citos līdzīgos pasākumos pieredzēto un dzirdēto, līdz smadzenēs uzplaiksnī kāda tāla atmiņa no pērnā gada festivāla Rēzeknē.
Uz to dodoties, galvā jau bija «iesēdies» stereotips par Latgales puišiem, kuru iemīļotākā tradīcija pēc ballēm ir kaušanās ar mietiem (pasākumiem blakus dzīvojošie saimnieki nespēj salabot žogus, kurus ik pa brīdim izrausta kaušļi), tāpēc acis apkārt vien skraida – ja nu no krūmiem izlien kāds Latgales milzenis. Taču viss mierīgi, tikai pie kādas ieejas kases stāv dīvains vīrs garos zvejnieku zābakos. Arī apsardzes darbiniekiem acīmredzot paliek tā neomulīgi, raugoties uz karstajā laikā tik savdabīgu tērpto vīru, taču aizrādīt neceļas balss.
Iejūkot pūlī, gumijniekos apautais ātri vien pazūd, tikai vēlāk viņu atkal izdodas ieraudzīt cilvēku vidū. Vīrietis apkārtējiem kaut ko dala, tāpēc iespiežos apskatīties, kas tur notiek. Izrādās, mazās stikla glāzītēs tiek liets kaut kāds bālgans, nedaudz duļķains šķidrums, kā izrādījās vēlāk, pašbrūvētā kandža. Dzēriena dalītājs grādīgo gan par brīvu nedod, bet par glāzīti prasa 15 santīmu, taču gribētāju ir daudz, jo būdās turpat blakus alkohols ir krietni dārgāks. Jautājums rodas, kā vīram kandžu izdevies dabūt garām apsardzes redzīgajām acīm, tāpēc prasu pēc «firmas noslēpuma».
Brūvētājs, piemiedzot ar aci, aicina mani malā un ir ar mieru klusiņām ausī atklāt veidu, kā ienest grādīgo, ja vien necentīšoties viņu izkonkurēt. Izrādās, milzīgie gumijas zābaki nav bez iemesla tik jauni un vēl spīdīgi – kādu dienu pirms festivāla, ieejot veikalā, Latgaļu vīra galvā piedzimis «biznesa plāns». Tā tika nopirkti zābaki – pāris izmēru lielāki, bet pirms paša pasākuma tajos ieliets pašbrūvētais. Grūti iet gan bijis – grādīgais šļunkājies, taču doma par gaidāmo peļņu tik ļoti sildījusi, ka neērtības aizmirsušās. Tiekot garām apsardzei, atlicis tikai tehnikas jautājums – izsūkt kadžu laukā un «realizēt» gribētājiem. Pārdevējs kā noslēpumu glabā, cik viņam izdevies nopelnīt, taču neslēpj, ka zābakos itin viegli iegājuši vairāki litri dzēriena.
Iedomājoties, kā pasākuma apmeklētāji ar kāru muti dzēruši pārdoto, bišķi šķērmi gan paliek, jo nevar zināt, vai pirms zābaku apaušanas milzenis kājas maz ir mazgājis. Bet, kas zina, varbūt tieši tas piedeva to kārtīgo dulluma devu iereibušajiem, kas par latu bija izrāvuši ne vienu vien glāzīti «zābakotā». Un tagad es nevaru vien sagaidīt gaisa balonus Jelgavā, jo, kas zina, kādus vēl fantāzijas lidojumus izdomās vietējie «biznesmeņi».
