1. augustā sakarā ar Kanepenes svētkiem Skaistkalnē viesojās Polijas vēstnieks Tadeušs Fišbahs un Jelgavas diecēzes bīskaps Antons Justs.
1. augustā sakarā ar Kanepenes svētkiem Skaistkalnē viesojās Polijas vēstnieks Tadeušs Fišbahs un Jelgavas diecēzes bīskaps Antons Justs. Par šo svētku izcelsmi skaidri neviens neko nezin teikt. Nostāstu nav. Ir tikai ziņas, ka Skaistkalnē tie svinēti no XVII gadu simteņa un baznīca šos svētkus kopusi arī padomju gados.
Šogad pasākums bija izvērties vērienīgs. Skaistkalne svinēja 615. dzimšanas dienu. Savu latvisko vietvārdu jubilāre ieguvusi tikai 1925. gadā no vāciskās Šenbergas.
Skaistkalnes teritorija ir vienpadsmit tūkstošus hektāru liela. Pagastā ir 1500 iedzīvotāju, vidusskola, kurā mācās mazliet vairāk par trīs simtiem bērnu, drāmas kopa, vairāki kori, ansambļi, jauniešu deju kolektīvs un pat savs orķestris. Nedaudz sīkāk par pagasta dzīvi “Zemgales Ziņām” pastāstīja pagasta sekretāre Jozefīna Līdaka. Interesanti, ka orķestris darbojas, pateicoties ciema priekšniekam Jānim Kalniņam. Būdams mūziķis amatieris, viņš pēc savas iniciatīvas pulcinājis kopā jauniešus un soli pa solim (vai noti pēc nots, ja jau runājam par mūziku) noticis tā, ka šogad 1. maijā Skaistkalne iestāšanos Eiropā sagaidījusi pati ar saviem pūtējiem.
Kanepenes svētku rītā ar orķestra skaņām modināti vietējie iedzīvotāji un arī svētceļnieki, kas no Jelgavas ceļā uz Aglonu svētdienu pavadīja Skaistkalnē. Lai stāsts par Skaistkalni iegūtu plašāku toņkārtu, piebildīsim, ka tur iedzīvotāji par iestāšanos ES priecājas vairāk nekā citviet, jo pagātnē piedzīvotas robežgrūtības, sevišķi, ja kādu nelaiķi vajadzējis vest uz dzimtas kapiem viņpus robežas Lietuvā. Palicējiem svarīgi, kur guldīt aizgājēju, un tad nu nācies mirušo nelegāli ar ragaviņām vest pāri upei. Pēdējos gados šis jautājums bijis sakārtots – atļauju mirstīgo atlieku pārvešanai varēja nokārtot Jelgavā.
Skaistkalne ir interesanta arī ar savu reliģisko dzīvi. No 2001. gada tur uz dzīvi apmetušies trīs Paulīniešu ordeņa mūki – Staņislavs Hoduns, Jānis Vīlaks, Juris Krisūns. Un tas nav nekas sensacionāls. Ja palūkojamies vēsturē, atklājam, ka šajā vietā XVII gadsimtā dzīvojuši jezuīti, bet XX gadsimtā – kapucīnieši. 1949. gadā kapucīniešus Miķeli Kļaviņu, Andreju Paulovski, Jēkabu Jermacānu un Kārli Kiseļevski represēja, klostera ēkā sākotnēji ierīkoja ambulanci, bet vēlāk to pārvērta par vietu viesstrādnieku izmitināšanai. Nu izdemolētā ēka liecina par pagātni. Atjaunot to vairs nav iespējams.
Interesants stāsts ir par Skaistkalnes dievnamu. To 1958. gadā sācis celt toreizējais Skaistkalnes muižas īpašnieks Johans Karmel de Bergs. Nostāsts vēsta, ka pulkvedis zaudējis acu gaismu un neviens ārsts nav varējis līdzēt. Lūgšanas palīdzējušas, redze esot atgūta, un Dievmātes godam de Bergs sācis celt koka baznīcu. Celtniecību 1666. gadā pabeidzis pulkveža dēls Vladislavs Francisks Karmel fon Bergs. Vēlāk, kad Rīgas baņķieris Francisks de Dolve baznīcai uzdāvinājis lielus īpašumus, tika celta mūra ēka. Jauno dievnamu pabeidza 1692. gadā, un tas joprojām pulcina katoļticīgos ne tikai no Latvijas, bet arī no Lietuvas. Gadu gaitā Skaistkalnes svētnīcu apmeklējušas augsta ranga laicīgās un garīgās amatpersonas.
