Pēdējā laikā no jauna uzliesmojuši ķīviņi ap Jelgavas Cukurfabrikas akcijām. Nupat kā parādījušās publikācijas, kurās cukurfabrikas vadība un lielsaimnieki apelē pie mazo akcionāru sirdsapziņas un patriotisma jūtām.
Pēdējā laikā no jauna uzliesmojuši ķīviņi ap Jelgavas Cukurfabrikas akcijām. Nupat kā parādījušās publikācijas, kurās cukurfabrikas vadība un lielsaimnieki apelē pie mazo akcionāru sirdsapziņas un patriotisma jūtām. Šajā sakarā vēlos paust savu – sīkakcionāra – viedokli.
Nevienam ar lauksaimniecību saistītam cilvēkam nav noslēpums, kāda savulaik bija atšķirība valsts meliorācijas sistēmu ekspluatācijas organizācijas inženiera un līdzīga darba darītāja kolhozā un sovhozā atalgojumā. Un kur tad vēl kolektīvo saimniecību speciālistu iespējas iesaistīties kopus īpašuma privatizēšanā par pajām, kas tādā pašā mērā pilnīgi bija liegts lauksaimniecību apkalpojošam valsts iestādes speciālistam. Man nebūt neskauž, ka viens otrs izmanīgs kolēģis privatizējis Līvānu māju vai bagātīgu tehnikas parku, jo rozēm kaisīts šodien nav neviena saimnieka ceļš. Taču tajā pašā laikā kremt, ka bijušās lauksaimniecības departamenta priekšnieces Aijas Kolkovskas kundzes lielmanīgās attieksmes dēļ speciālistam ar divdesmit septiņu gadu darba stāžu Jelgavas rajona lauksaimniecības labā tika liegta iespēja privatizēt dzīvokli un pāris hektāru gadiem koptas zemes, liekot sertifikātus «pakārt uz nagliņas».
Pēc kārtējās lauku pārvaldes struktūras reorganizācijas daudzi bijušie kolēģi nokļuvuši «uz ielas» bez cerībām jebkad dabūt darbu specialitātē. Vajadzētu priecāties, ka izdevies noturēties štatu sarakstā, taču nejūtu ne mazāko drošību par nākotni.
Pirms desmit divdesmit gadiem ne jau alga noteica lauku speciālista dzīves līmeni. Atšķirībā no mūsdienām ģimenes budžetu tīri labi varēja sabalansēt, ik pārdienu žiguļa bagāžniekā ieliekot pāris grozu zemeņu, dažus maisus kartupeļu vai vienu otru kasti dārzeņu un aizbraucot ar visu kravu uz tirgu. Nerunājot nemaz vēl par puķu biznesu. Ja sēdēšana tirgū negāja pie sirds un tīrumā augu sekas maiņas nolūkā bija iesētas cukurbietes, varēja aizvest uz cukurfabriku ar absolūtu roku darbu izaudzētas desmit piecpadsmit tonnas sakņu. Tas, ka rindai, lai nodotu sūri grūti novākto ražu, toreizējā Berdičevska iela izrādījās par īsu, tāds sīkums vien bija, jo veselu gadu cukura pietika gan pašu, gan radu un draugu patēriņam. Tajos laikos biešu audzētājus nešķiroja lielajos un sīkajos, visi bija vienlīdzīgi, gan slēdzot līgumus, gan nododot bietes un norēķinoties. Loģiski, ka, silei kļūstot par šauru, pie tās sākas ķīviņi un kašķa meklēšana. Un tad jau vārgākais tiek nostumts malā…
Laščenko, Veģera un Villas kungi iepriekšējās nedēļas publikācijās «Zemgales Ziņās», aicinot neielaisties darījumos ar angļu firmu «Man», apelē pie mazo akcionāru Zemgales un cukurrūpniecības patriotisma. Manuprāt, patriotisms tomēr vairāk ir emocionāla nekā ekonomiska kategorija. Jā, patriotisku jūtu vadīts, esmu darbojies Tautas frontē, stāvējis uz barikādēm, bojājis veselību pašvaldības vadītāja darbā. Patriotisku jūtu vadīts, supermārketa apstulbinošā krāšņumā meklēju Latvijā ražotu sviestu, tomātus, čipsus. Tomēr neviens mani nepierunās domāt patriotiski tajā brīdī, kad visai tālu no šā jēdziena ir tā sludinātāju reālā darbība.
Vai jūs, Veģera kungs, nevarētu apsvērt divdomīgo situāciju, kurā esat nokļuvis? Kā rūpnīcas direktors jūs neapšaubāmi daudz darāt cukurrūpniecības izaugsmē. Tajā pašā laikā kā Jelgavas pilsētas pašvaldības politiķis jūs šo pūliņu augļus iznīcināt. Būtu interesanti zināt, cik lielas dividendes saņemtu akcionāri, ja cukurfabrika nestutētu bankrotējušos Jelgavas Siltumtīklus un komunālo maksājumu parādniekus.
Savukārt Laščenko kungam, lai viņš varētu būt drošs par savu vietu cukura tirgū arī nākotnē, varbūt vajadzēja nedaudz pagaidīt ar trīsstāvu viesu nama būvniecību, bet līdzekļus investēt to pašu «neceļos aiziet nobriedušo» akciju iegādei.
Mani neinteresē, kas vainīgs, ka «mazajam» nav piešķirtas biešu audzēšanas kvotas, jo negrasos ar to nodarboties. Ja reiz ir pasludināts, ka privātīpašums ir svēta lieta, es domāju, ka godīgi (ne «par latu», kā viens otrs izsakās) iegūtās akcijas ir pilnvērtīgs privātīpašums, ar kuru varu rīkoties, kā sirds vēlas. Tā kā akciju nominālvērtību pie pašreizējiem dividenžu apmēriem varu saņemt pēc 25 gadiem un kapā šī nauda būs bijusi nebijusi, loģiska ir vēlme tās pārdot vai ieķīlāt jau tagad. Labprātāk, protams, šķirtos no tām par labu vietējiem investoriem. Dabiski, ja cena īpaši neatšķirsies no «Man» piedāvātās…
