Kļūt slavenam var likties aizraujoši. Nauda, apbrīna un slava – viss šķiet aizraujoši. Bet kas ir galvenais iemesls, kādēļ cilvēki tiecas nonākt sabiedrības uzmanības centrā?
Kļūt slavenam var likties aizraujoši. Nauda, apbrīna un slava – viss šķiet aizraujoši. Bet kas ir galvenais iemesls, kādēļ cilvēki tiecas nonākt sabiedrības uzmanības centrā?
«Slaveni cilvēki parasti ir pārcietuši kādu negatīvu notikumu bērnībā – bieži vien tēva vai mātes zaudējumu vai arī viņiem svarīgas personas noraidījumu,» skaidroja Mančesteras Universitātes Zinātnes un tehnoloģiju institūta profesors Karijs Kūpers, kas šai tēmai veltījis vairākas grāmatas.
Viņš norāda, ka slaveniem cilvēkiem ir kopīga iezīme – daudzi «nav tik ļoti par sevi pārliecināti, kā varētu likties». Slavenības bērnībā bieži vien ir noniecinātas, un viņiem teikts, ka viņi negūs nekādus panākumus, piemēram, skolā.
K.Kūpers minēja, ka tā «šos cilvēkus vada motivācija sasniegt kaut ko tādu, ko viņi nemaz nevarētu iedomāties».
Londonas Psihiatrijas institūtā strādājošais vecākais psihologs Glens Vilsons piebilda, ka, lai ilgotos pēc slavas, cilvēkam jābūt mazliet ekshibicionistiskam un manipulatoram.
Cilvēki tiecas atrasties sabiedrības uzmanības centrā, jo viņiem «patīk būt mīlētiem», kaut arī tā ir «daļa no problēmas», norādīja profesors K.Kūpers. «Kad viņi ir slaveni, viņi sāk prātot, vai cilvēki viņus mīl par to, kas viņi ir, vai tāpēc, par ko viņi ir kļuvuši.»
Secinot, ka tas beidzas, «pastiprinoties šaubām par sevi», profesors norādīja, ka tikai dažiem slavenajiem cilvēkiem izdevies saglabāt ciešas attiecības ar citiem. Viņš arī piebilda, ka šo cilvēku slava bieži vien viņus pārceļ prom no «parasto cilvēku» vidus un iemet «pārējo par sevi nepārliecināto slavenību grupā».
«Kādēļ gan aktieri vēlas tēlot citus cilvēkus un kādēļ viņiem būtu vajadzīga auditorijas apbrīna?» viņš jautāja, piebilstot, ka informācijas līdzekļu piekoptā slavenību dzīves atspoguļošana stāvokli padara vēl sliktāku. «Presē lasāmais parasti ir negatīvs, nevis pozitīvs. Paskatieties uz stāstiem pirmajās lapās!»
Slavenību dabu pētījis arī Londonas Betlēmes karaliskās slimnīcas un Modslijas slimnīcas konsultējošais psihiatrs doktors Radžs Persods. Viņš norādīja uz kanādiešu psihologa Marka Šallera apgalvojumiem, ka slava nenovēršami rada psiholoģiskus traucējumus. Slavenie lielās uzmanības dēļ hroniski vairāk interesējas un domā par sevi. M.Šallera pētījumos atklājās, ka personu darbos, viņiem kļūstot slaveniem, parādās lielāka apsēstība ar sevi.
Populāri cilvēki ik pa laikam piedzīvo diskomfortu, ko rada paaugstināta interese par viņiem (kad kāds vērš kameru), norādīja doktors R.Persods.
Savukārt K.Kūpers piebilda, ka slavenības bieži vien cieš no depresijas un pievēršanās alkoholam vai narkotikām bieži vien ir sekas biežajai «vientulības sajūtai, kāda rodas, neatrodoties uz skatuves».
Daudz laika ārpus mājām, pastāvīgā preses uzmanība, grūtības saglabāt attiecības – tas viss «padara ievainojumus» un bieži vien izraisa «ar stresu saistītas sekas».
R.Persods arī piebilda, ka slavas neskaidrā augšupeja un lejupslīde «cilvēkus izsmeļ, liekot viņiem darīt aizvien dīvainākas lietas, lai iegūtu uzmanību», kas galu galā noved pie ticības zuduma auditorijā.
Tomēr ne viss ir pavisam drūmi un bēdīgi. «Labās ziņas ir tādas, ka viņi gaida, ka tiks noraidīti, nevis uzvarēs,» sacīja R.Persods.
