Tas nemaz nebija tik sen, kad gandrīz visā Latvijā bija stunda, kad ielas kļuva tukšas, pārdevējas mēģināja aizšmaukt uz mājām, bet pircēji jau bija tur, lai noskatītos kārtējo seriāla «Bagātie arī raud» sēriju.
Tas nemaz nebija tik sen, kad gandrīz visā Latvijā bija stunda, kad ielas kļuva tukšas, pārdevējas mēģināja aizšmaukt uz mājām, bet pircēji jau bija tur, lai noskatītos kārtējo seriāla «Bagātie arī raud» sēriju.
Ļaužu galvenais sarunas temats bija Mariannas ciešanas – ak, kā viņai šodien atkal nepaveicās! Cilvēki jau pie viņas bija tā pieraduši, ka patiesībā dzīvoja viņas, nevis savu dzīvi.
Tieši ar tādu mānijas vilni Latvijā ienāca seriāli. Pēc «Bagātie arī raud» sekoja «Vienkārši Marija» un citi. Cilvēki pamazām pierada pie meksikāņu mentalitātes un stila – nu jau vairs ielas nebija tik tukšas, daži pat sāka moralizēt par seriālu kvalitāti. Skatītāji vienkārši pierada, ka jau pēc dažām noskatītajām sērijām varēja
spriest, kas sekos nākamajās simts.
Nu jau ir pagājuši vairāki gadi kopš tā brīža, bet seriāli mūsu televīzijas kanālus nav pametuši. Tieši pretēji – to kļuvis vairāk. Tagad katrs var izvēlēties, ko no plašā piedāvājuma skatīties, lai gan vairums neskatās neko. Arvien biežāk izskan frāzes, ka seriāli domāti nomāktajām mājsaimniecēm, kurām nav citu iespēju izklaidēties, taču paretam kādu «Hameleonu rotaļu» sēriju noskatās vai katrs no mums.
Var jau būt, ka tas notiek, spļaudoties par sērijas salkanumu, bet tās ir kā «sēmuškas», kuras pagaršojis, nespēj (vismaz uz kādu laiku) no tām vairs atteikties. Nesen manis noklausītā saruna liecina, ka vēl joprojām ir cilvēki, kas dzīvo seriālos, nevis realitātē.
– Klau, vai redzēji, kā vakar gāja Pērlei (seriāls «Pērle»)? Nu tas taču ir netaisni! Kā var likt vienam cilvēkam tik daudz ciest! Es pilnīgi nevaru, ja kādu dienu neredzu «Pērli», tad ar mani ir cauri. Savu ģimeni jau esmu pieradinājusi, ja iznāk no darba tā pavēlāk pārbraukt, tad uz vakariņām var necerēt, jo man jāskatās «Pērle». Tas ir vienīgais brīdis dienā, kad es varu atslēgties no visa, aizmirst savas «klapatas» un dzīvot Pērles vietā. Varu teikt droši, ka seriāls man ir labāks par visiem psihologiem un nomierinošām tabletēm. Atliek vien atlaisties savā mīkstajā krēslā, pusstundu būt Pērlei, lai viss nogurums, īgnums un dzīves apnikums būtu noņemts kā ar roku. Tad atkal varu celties un iet tālāk. Bet tikai līdz nākamajam vakaram. Mani pat pārņem šausmas par to pavasara tuvošanos. Vai spēj iedomāties!? Tagad paliek arvien gaišāks, un man darbā būs jāpavada garākas stundas. Ja nepaspēšu mājās līdz «Pērlei», tad zinu – cietīs visa ģimene, – tā kāda sieviete sūkstījās savai nejauši satiktai paziņai.
Ar to jau saruna nebeidzās. Izrādījās, ka otra paziņa šo seriālu neskatās, tāpēc sākās filmas atstāsts no pirmās sērijas…
