Lilija Želve, strādā firmā: Vēstules rakstu ļoti reti – parasti uz svētkiem. Kā sazināšanās līdzekli tās ir izkonkurējis telefons.
Lilija Želve, strādā firmā:
Vēstules rakstu ļoti reti – parasti uz svētkiem. Kā sazināšanās līdzekli tās ir izkonkurējis telefons.
Tatjana Kupcova, pensionāre:
Vēstules sūtu tikai uz Kanādu, kur dzīvo mana meita. Katru nedēļu gan mēs ar viņu sazvanāmies, tādēļ vēstulēs sūtām tikai fotogrāfijas.
Vladimirs Buiņickis, pensionārs:
Regulāri rakstu savam brālim, kas dzīvo Krievijā. Man patīk rakstīt vēstules, un katra reize, kad saņemu sūtījumu no viņa, ir īsti svētki.
Aleksandrs Sergejevs, sagādnieks un meistars:
Esmu slikts vēstuļu rakstītājs. Daru visu, lai izvairītos no rakstīšanas, un vairāk izmantoju telefonu. Taču jaunībā ir gadījies uzrakstīt arī kādu mīlestības vēstuli.
Inese, audzina mazuli:
Reti gan gadās, bet vēstules rakstu. Skolas laikā esmu rakstījusi arī mīlestības vēstules, bet tas ir ļoti tālā pagātnē.
