Par iepriekšējā «Novadiņā» publicēto rakstu «Še dus Kaupēns – laupītājs» esam saņēmuši vairākas lasītāju atsauksmes. Ir jelgavnieki, kas atceras ar Kaupēnu saistītās jau gandrīz folklorizējušās leģendas.
Par iepriekšējā “Novadiņā” publicēto rakstu “Še dus Kaupēns – laupītājs” esam saņēmuši vairākas lasītāju atsauksmes. Ir jelgavnieki, kas atceras ar Kaupēnu saistītās jau gandrīz folklorizējušās leģendas. Ir pat dzirdēts, kā Kaupēns, kad 1927. gada naktī no 5. uz 6. maiju viņu pa Lietuvas šoseju automašīnā veda uz pakāršanas vietu (iespējams, netālu no Mežaliepu mājām), dziedājis “Brāļi, šodien priecāj”ties!” Taču vislielāko pārsteigumu sagādāja kundze, kas piezvanīja uz redakciju un teica: “Esmu policijas kārtībnieka Stirnas meita”.
No vēstures zināms, ka 1926. gada jūnijā Kriminālpārvaldes Jelgavas nodaļas priekšnieks Kārlis Liepiņš uz slepenās aģentūras sniegto ziņu pamata nolēma arestēt un pēc tam nopratināt policijā kādu Pētera ielā dzīvojošu Ansi Kaupēnu. Liekas, ka šī lēmuma pieņemšanas brīdī Liepiņš vēl īsti neticēja, ka šis “kādā Pētera ielas namā mītošais aizdomīgais vīrietis” tiešām ir sešus gadus meklētais slepkava un laupītājs. Par to liecina tas, ka Kaupēna arestēšanai nodaļas priekšnieks nosūtīja tikai vienu policistu. Tas bija 1. iecirkņa jaunākais kārtībnieks Jānis Stirna. Tālāk citēju šīs aizturēšanas aprakstu no Andra Grūtupa grāmatas “Tiesāšanās kā māksla” 2. daļas:
“(..) kārtībnieks ērti iekārtojās Kaupēna dzīvokļa priekšnamā un sāka gaidīt. “Dirni nu te, svešā dzīvoklī, kad ārā vasara un mājās gaida sieva,” policists jau sāka garlaikoties. Kārtējo reizi uzmetis bezcerīgu skatienu pulkstenim, Stirna šķetināja savu domu tālāk. “Un, ja tas Kaupēns šodien vispār neparādās? Eh, nu ko tur, neatnāks – arī labi, ej nu sazini, kas šim aiz ādas..” Stirnas kunga filosofiskās pārdomas iztraucēja troksnis pie ārdurvīm. Tās atvērās, un priekšnamā ienāca Kaupēns. Kārtībnieks uzsauca: “Mierā! Nekustieties! Jūs tiekat apcietināts!”
“Ūja… kas jums devis tiesības mani apcietināt?! It kā es būtu nez kāds zaglis vai laupītājs!”
“To es nezinu,” atcirta Stirna, “mans uzdevums ir nogādāt jūs iecirknī. Aicinu sekot labprātīgi!”
Grūti pateikt, ko tobrīd domāja Kaupēns. Varbūt cerēja, ka noticis pārpratums, bet varbūt jau bija gaidījis šo brīdi. Varbūt bija samierinājies ar domu, ka nekas uz šīs grēcīgās zemes nav mūžīgs, arī brīvība ne… Bet varbūt noteicošie bija kārtībnieka Stirnas komandiera balsī uzsauktie vārdi: Mierā! Nekustēties! Varbūt pieredzējušais karavīrs (Kaupēns Pirmā pasaules kara laikā bija dienējis krievu armijā un pat Latviešu strēlnieku 9. pulkā, kas Maskavā apsargāja Ļeņina valdību – red.) šajos vārdos bija saklausījis frontes virsniekiem raksturīgo noteiktību un izlēmību… Tādam tonim nevarēja nepaklausīt… Cilvēks ar tādu balsi nejokoja…” Tā Kaupēns, kas vienlaicīgi spēja aplaupīt un arī dažos gadījumos atbruņot uzreiz vairākus vezumniekus un pat vilcienu ar četriem pasažieru vagoniem, padevīgi pakļāvās un sekoja uz policijas iecirkni vienam vienīgam kārtībniekam.
Policijas kārtībnieka Stirnas meitai, kas zināmā mērā vēlas palikt anonīma, Kaupēna arestēšanas laikā bija tikai viens gads. Laiku, kad tēvs dienēja policijā, viņa neatceras. Zināms, ka šo dienestu viņš drīz vien atstāja un kopā ar māti sāka strādāt 2. ģimnāzijā. Tēvs pildīja galdnieka darbus, tostarp veidoja interesantas koka figūriņas, bet māte bija apkopēja. Viņai bērni bieži vien gāja palīgā. Tādā veidā, mainot darbu, ģimene tika pie bezmaksas dzīvokļa, kas atradās turpat skolas ēkā. Vai Jānim Stirnam tiešām bija stipra, rupja vai kāda citāda karu izgājušiem komandieriem raksturīga balss? Meitai šķiet, ka nē. Un te radās jauna Kaupēna paklausības pamatojuma versija. Proti, gan kārtībnieks, gan noziedznieks nāk no viena un tā paša Svētes pagasta. Jāņa Stirnas meita ne vienu vien vasaru lauku darbos palīdzējusi vecmāmiņai – tēva mātei, kas dzīvoja netālu no Ērmiķu priedēm. Kā liecina meitas dzimšanas apliecība, viņas tēvs ir dzimis 1884. gadā, turpretī Kaupēns – 1895. gadā. Ja runā par cilvēka bērnības un pusaudža gadiem, tad vecuma starpība ir jūtama. Tomēr, kā liecina pieredze, vienas apkārtnes jaunākie bērni ar zināmu bijību, respektu uzlūko vecākos. Turpretī vecākie jaunākos parasti diez ko neievēro. Iespējams, ka Ansis Kaupēns Jāni Stirnu pazina vai vismaz bija kaut kur redzējis. Aresta brīdī tam varēja būt psiholoģiska nozīme.
Jaunais un talantīgais policijas inspektors Vilis Virziņš par viltīgo un smalki profesionālo Kaupēna piespiešanu atzīties vairāk nekā trīsdesmit noziegumos dabūja piektās šķiras Viestura ordeni. Kārtībnieks Jānis Stirna šajā ziņā palika tukšā. Priekšniecība viņam neiedeva ne prēmiju, ne paaugstinājumu dienestā, kur nu vēl ordeni! Meita atceras, ka tēvs, svētkos iedzēris pa kraķītim, pārcilājot atmiņas, dusmojies, ka toreiz nav novērtēts.
Jānis Stirna tagad mierīgi dus vecajos Baložu kapos netālu no akas vietas. Īsu brīdi pirms bende paveica savu darāmo arī Anša Kaupēna pēdējā vēlēšanās bijusi gulēt tajos pat kapos pie tuviniekiem. Prokurors tad viņam paskaidrojis, ka likums to nepieļauj. Tā nu viņš kopā ar otru slepkavu Voldemāru Piebalgu palicis zem kādas priedes, varbūt tagad jau veca priedes celma mežā pie Jelgavas. Svētītā zemē gulēšanu viņi nebija pelnījuši.
