Līdzīgi kā cilvēkiem, procesus augu lapās regulē hormoni.
Līdzīgi kā cilvēkiem, procesus augu lapās regulē hormoni. Tajās visā augu veģetācijas jeb attīstības periodā notiek hlorofila (augu zaļais pigments, kas piesaista saules enerģiju un augiem dod iespēju no gaisa uzņemt ogļskābo gāzi) sintēze (radīšana, piesaistīšana) un noārdīšana. Līdz ar vēsāka laika iestāšanos šie noārdīšanās procesi notiek intensīvāk un zaļā krāsa pamazām izzūd, bet tās vietā sintezējas anticiāni, kas savukārt lapas krāso sārtos toņos. Jo vairāk lapā ir cukuru, jo intensīvāka anticiānu sintēze notiek, tāpēc kļavām rudenī raksturīga sarkana krāsa. Zināms, ka ir divu veidu kļavas – vienām lapas krāsojas vairāk sarkanas, otrām – dzeltenas. Sārtos toņus koks vislabāk iegūst siltā un saulainā laikā, kad naktis ir vēsas. Tas izskaidrojams ar to, ka dienas laikā cukuri rodas, bet naktīs – nenoārdās.
Katram kokam lapu krāsa ir “ieprogrammēta”, piemēram, parastajam bērzam lapas nekad nekrāsojas sarkanas, turpretī klasiski sārtas tās ir mežvīnam.
Šogad vērojama situācija, ka bērzi krāsojas atsevišķos zaros, tā koks iegūst gaišas “šķipsnas”. Tas atkarīgs no apgaismojuma daudzuma, ko saņem attiecīgas lapotnes daļas.
Hlorofila noārdīšanās ātrums dažādiem augiem atšķiras atkarībā no izcelsmes vietas. Dienvidu krūmiem un kokiem, piemēram, ceriņiem, zaļā krāsa vērojama visilgāk, pat tad, kad lapas jau nobirušas.
Cik ātri lapas iegūst citu toni, atkarīgs no gaisa temperatūras. Ja ir silts rudens, lapotne krāsojas lēnāk.
Arī lapu biršana visiem kokiem ir “ieprogrammēta”, tas nozīmē, ka pat siltā rudenī lapas augiem tomēr nobirtu. Ja koks ir no klimata ziņā bargāka apvidus, tad augs pavasaros vēlāk saplaukst un agrāk nomet lapas, lai pielāgotos ziemošanai. Ja kokam paliktu lapas, tas varētu nokalst, jo transpirācijas jeb ūdens atdošanas process caur lapām notiek, bet augsne sasalusi un saknes šķidrumu uzņemt vairs nevar.
Piestiprinājuma vietā pie zara ir vairākas šūnu kārtas. Kad augs jau gatavs “atbrīvoties” no lapām, pie to kātiņa darbību sāk celulītiskie fermenti, kas citu no citas atdala celulozes šķiedras. Tā saistība starp šūnām kļūst aizvien vājāka, tāpēc lapas birst. Vieta, kur savulaik lapa “turējusies”, aizaug ar korķa kārtu.
Lapas, kas karājas kokā un kas nobirušas zemē, būtiski atšķiras. Pirms to nomešanas augs visas vajadzīgās barības vielas (kāliju, slāpekli un citas) uzņem atpakaļ stumbrā un saknēs.
Nobirušajās lapās sākas noārdīšanās procesi, tajās vēl ir pietiekami daudz barības vielu, lai liktu kompostā un jau nākamajā gadā lietotu augsnes ielabošanai. Lapas var ierakt jau rudenī, bet sala neizturīgākiem kokiem nobirušās atstāt uz saknēm, lai kailsala laikā tās pasargātu no apsalšanas.
Nokritušo lapu dedzināšana ir ļoti izšķērdīga rīcība, jo barības vielas tiek izkūpinātas gaisā, bet zālē paliek pleķis, kas aizaug labi ja līdz nākamajiem Jāņiem.
