«Lidojiet ar «Aeroflot» lidmašīnām!» un «Glabājiet naudu krājkasē!».
“Lidojiet ar “Aeroflot” lidmašīnām!” un “Glabājiet naudu krājkasē!”. Šādi saukļi uz milzīgiem izbalējušiem plakātiem rotāja ne vienu vien mājas sienu. No šodienas skatpunkta raugoties, šādi reklāmas saukļi un plakāti pat šķiet dīvaini. Vai tad bija kāda cita aviokompānija, kas jūs varēja aizvizināt uz kādu “plašās un nedalāmās” nostūri? Vai tad bija kāda cita banka, kurā varējāt glabāt naudiņu? Mainījās laiki, un visi ar preču un pakalpojumu reklamēšanu saistītie jautājumi dāsni nolijuši pār mūsu galvām. Vai kāds vēl var iedomāties televīzijas raidījumu vai filmu, kuru laiku pa laikam nepārtrauktu reklāmas bloki? Drukātajos masu informācijas līdzekļos tā aizņem ne mazums platības. Sākumā to vēl varējām skatīt un lasīt ar interesi un tas šķita kas jauns un neredzēts, bet nu šķendējamies par interesantākajā vietā pārtraukto filmu vai neizpratnē raustām plecus, kāpēc avīzē veselā lappusē jāreklamē šobrīd nepieejamais jaunākās markas automobilis? Kāpēc plašsaziņas līdzekļi no reklāmas neizvairās, skaidrots ne vienreiz vien: reklāma nepieciešama izdzīvošanai.
Mūsdienu situācija, kad varam iegādāties praktiski jebko, izvirza pilnīgi jaunas prasības preču un pakalpojumu reklāmas tirgum. Pareizāk sakot, reklāmu izstrādātājiem. Sākumā Latvijas reklāmas aģentūru sagatavotās reklāmas salīdzinājumā ar ārzemju preču reklamētājiem šķita pablāvas un neinteresantas. Taču pēdējo pāris gadu laikā to atraktivitāte uzlabojusies. Pat tiktāl, ka aktuāls kļūst jautājums: vai, dzenoties pēc reklāmas atraktivitātes, var ignorēt jebkuras morāles un ētikas normas? Atmiņā nāk trīs pensionāres, kas izklaides pēc pa mobilo telefonu terorizē zoodārzu, uzdodot muļķīgu jautājumu par krokodilu. Acīmredzot mobilo sakaru kompānija ar to domāja parādīt, ka viņu pakalpojumu cenas ir tik zemas, ka pieejamas pat mūsu dīkajiem pensionāriem. Daudziem atmiņā ir mobilo sakaru kompānijas pasūtītā reklāma, kurā pa trepēm tiek nolidināts Ziemassvētku vecītis. Vairs neatceros, kāds tieši pakalpojums vai prece tika reklamēti. Bet tas acīmredzot bija ļoti izdevīgi, jo vai gan citādi visiem bērņukiem tiktu ļauts vērot, kā izdarās ar viņu gaidīto Ziemassvētku pārsteigumu. (Reklāmas veidotāji savulaik “Ziņām” atzinās, ka viņi paši īpaši lepojas ar tās atraktivitāti.) Vasarā kāds lielveikalu tīkls uzmācīgi piedāvāja smuki garnētu ceptu ziloni, bet pirms pāris nedēļām avīzēs varēja redzēt, kā trīs noskūti draudīga paskata jaunekļi ar beisbola nūjām veltīgi mēģina izsist ēkas loga stiklu. Izrādās, veikalnieki šādi grib pateikt, ka pārdos pat ziloni, ja tikai jums būs par ko pirkt. Bet logu izgatavotāji mēģina pierādīt, ka viņu ražotais stikls nav izsitams nekādiem paņēmieniem.
Valsts cilvēktiesību birojs šonedēļ aicināja to pašu lielveikalu pārtraukt dzimumu diskriminējošas reklāmas izmantošanu. Šķietami nevainīgais sauklis “Maksā par vienu, otru veikals dāvina” tiek papildināts ar reklāmu, kurā kā vizuālais tēls tiek izmantots vīrietis un divas viņa līgavas. Tev gribas precēties? Aizej uz bodi, un, samaksājot par vienu, otru tev “iesaiņos” līdzi par brīvu.
Šoreiz – ne par moralizēšanu vai mietpilsonisku skatu uz dzīvi. Šoreiz runa par elementāru ētikas un morāles normu neievērošanu un nerespektēšanu. Pat tad, ja pašiem reklāmas ražotājiem tas šķiet gana smieklīgi un viņi ir gatavi nogrūst pa kāpnēm Ziemassvētku vecīti vai izšmorēt pēdējo Āfrikas ziloni.
