Gribētos precizēt dažas aspektus Gaita Grūtupa rakstā 27. novembrī «Zemgales Ziņās», kur pieminēts arī Jūlijs Daniševskis. Nenoliedzami no mūsu novadniekiem J.Daniševskis (dzimis Garozas pagastā) bija visaugstākā ranga komunists, kurš darbojās 1919. gada padomju Latvijas valdībā, tāpēc arī viņa nopelni sevišķi atzīti 1940. gadā izveidotajā padomju Latvijā. Jau kopš 1900. gada J.Daniševskis bija Latviešu Sociāldemokrātiskās (LSD) partijas biedrs un saistīts ar 1905. gada revolūcijas notikumiem Latvijā. Pēc tam, būdams profesionāls revolucionārs, klejoja pa Krievijas impēriju, bija trimdā, izbēga īsi pirms 1917. gada februāra revolūcijas. Tālākais ceļš J.Daniševskim bija kā vairumam latviešu boļševiku. Pēc oktobra apvērsuma viņu realizētā kara komunisma politika tiek apzīmētas kā sarkanais terors. Tādēļ mēs to nesaprotam kā «terora aktus», kas parādījās G.Grūtupa rakstā, raksturojot 1919. gada Latvijas padomju valdību, bet gan plānveidīgu represīvu politiku. Šo ideoloģiju pauda latviešu boļševiku vadonis Pēteris Stučka, bet realizācija Latvijā bija uzticēta Revolucionārajai kara padomei un Revolucionārajam kara tribunālam, kuru vadīja J.Daniševskis. Tāda ir viņa tiešā saistība ar sarkano teroru, kas pārņēma Latviju 1919. gadā. Gadu vēlāk, jau būdams Padomju Krievijas kara tribunāla priekšsēdētājs, viņš izdeva grāmatu «Revolucionārie kara tribunāli», kur apraksta savu pieredzi un teorētiskas nostādnes par «nepieciešamajiem un uzticamajiem proletariāta diktatūras orgāniem». Vēl astoņdesmitajos gados 1919. gada padomju Latvijai bija pievērsta īpaša uzmanība un tās valdības locekļus slavēja presē, tiem atklāja pieminekļus. Sarkanais terors bija pieminēts, bet kā atbilde baltajam teroram. Neatkarīgās Latvijas vēsturnieki Aivars Stranga un Mārtiņš Virsis rakstīja: «Nav pamata uzskatīt, ka «sarkanais» terors bija atbilde uz «balto». Diemžēl padomju varas terors bija tai imanenti raksturīgs un izpaudās tūlīt pēc oktobra apvērsuma.» (1919. gads. Fakti un pārdomas//Pretstatu cīņā. Rīga, Avots, 1990, 69. lpp.) Pēc oficiāliem kara tribunālu datiem bija iespēja saskaitīt 3632 noslepkavotos, bet reāli varēja būt vēl daži tūkstoši. Pēc komunistu padzīšanas no cietumiem un koncentrācijas nometnēm atbrīvoja ap 18 tūkstošiem ieslodzīto. Sarkanais terors noskaņoja Latvijas iedzīvotājus pret boļševikiem. Latviešu lielinieku galīgā sakāve 1920. gada janvārī nemazināja viņu pretestību neatkarīgajai, pilsoniskajai Latvijas Republikai. To organizēja Latvijas Komunistiskās partijas Ārzemju birojs, tas ir, Padomju Savienībā dzīvojošie latviešu komunistu vadoņi, kuru vidū bija arī J.Daniševskis. No 1921. gada viņš pildīja dažādus saimnieciskus amatus, galvenokārt vadīdams mežrūpniecības nozari, rakstīja arī teorētiskus darbus, kas saistīti ar padomju plānveida ekonomikas jautājumiem, un vēstures darbus. Garozas pusē palikušie pusbrāļi Daniševski bija lojāli Latvijas valstij. Teodoru Daniševski, Garozas pagasta Upmaļu saimnieku, var nosaukt par tā laika lauku uzņēmēju, turklāt viņš bija Garozas pagasta tiesas priekšsēdētājs. Jaunsaimniecība piederēja arī viņa brālim Dītriķim. J.Daniševska dzīve noslēdzās traģiskajā 1938. gadā 53 gadu vecumā. Lai gan viņš bija aktīvs komunists un padomju darbinieks, arī viņu nesaudzēja Staļina represiju dzirnas. Tātad šo svētdien, pieminot pret latviešu tautu vērstā komunistiskā totalitārā genocīda upurus, būtu jāpiemin arī it kā Latvijas valsts neatkarībai naidīgs politiķis. Tāds diemžēl ir mūsu tautas sarežģītais liktenis 20. gadsimtā.Vai piemiņas plāksne pie Garozas skolas paliks, to izlems mūsdienu politiķi, vietējā vara. Noteikti nebūtu nosodāma plāksnes noņemšana, īpaši šajā gadījumā, kad tā saistīta ar skolu, vietu, kur aug bērni. Lai kā arī būtu, J.Daniševskis ir mūsu vēstures daļa, un padomju varas praksi, ka daudzus nevēlamus pieminekļus vienkārši iznīcināja (nevis iemeta krūmos!), nevajadzētu atkārtot.
