Lai gaidāmo darbaspēka trūkumu kompensētu ar pārbraukušajiem latviešiem, gadā jāatgriežas vismaz 9500. Pašlaik atbrauc apmēram puse, bet turpina izbraukt pa mazpilsētai ik gadu.
Lelde Strazdiņa (34) par cēsnieci kļuva pirms pusotra gada, kad uz nedēļu atbrauca pie mammas un domāja, ko darīt tālāk. Cēsis pievilka ar tīkamo vidi un pašvaldības atbalstu. 17 gadu pavadījusi ārpus Latvijas, viņa tagad savā darbnīcā restaurē mēbeles, pārvērš noderīgās lietās vecus audumus un ir laimīga dzīvot Vidzemes mazpilsētā.
Nelielajā kafejnīcā, kur esam sarunājušas tikšanos, L.Strazdiņu ieraugu runājam ar pusmūža tūristu pāri. Spāņu valodā viņa stāsta, kur darbdienas vakarā Cēsīs garšīgi paēst. Piecas svešvalodas ir daļa no viņas pasaulē iegūtās bagāžas.
Lelde ir dzimusi un augusi Kurzemē. Uzreiz pēc vidusskolas aizbrauca uz Minheni pastrādāt par auklīti. Meklēdama ko siltāku, pārcēlās uz Barselonu un studēja interjera dizainu un restaurāciju. Vēl mācību laikā piepelnījās, saiņojot Ziemassvētku dāvanas nīderlandiešiem piederošā kosmētikas un dzīves stila veikalā, līdz gadus vēlāk, kāpjot pa karjeras kāpnēm, šajā pašā uzņēmumā apmācīja personālu un konsultēja jaunu veikalu atvēršanu Spānijā, Nīderlandē un citur pasaulē.
“Labs darbs, laba alga, dzīve lidmašīnās un viesnīcu vakariņas desmitos vakarā,” pragmatiski uzskaita jaunā sieviete. Karjeras skrējienā izdega, vienlaikus sabruka attiecības ar draugu, un sieviete nolēma dzīvei, par kādu pati reiz bija sapņojusi, likt punktu. Ar mugursomu plecos devās uz Latīņameriku, kur vienatnē apceļoja Meksiku un strādāja kā brīvprātīgā ar bērniem Gvatemalā. Beidzoties ceļošanai atļautajam laikam, Lelde atbrauca uz Cēsīm pie mammas. “Nedēļu dzīvojos, sajutu un redzēju sevi šeit. Ne mirkli to neesmu nožēlojusi.”
Vīzija – tālu no patiesības
Jauna, izglītota, uzņēmīga, ar labu darba pieredzi ārzemēs – Lelde precīzi atbilst tam reemigranta tēlam, par kādu sapņo politikas veidotāji. Latvijas valstspiederīgo atgriešanās dzimtenē ir viens no plānotajiem risinājumiem drīzajam darbaroku trūkumam. Paredzams, ka 2030. gadā strādājošo skaits būs samazinājies par piekto daļu un gandrīz puse (46%) Latvijas iedzīvotāju būs vecāki par 50 gadiem.
Kopš 2000. gada migrācijas rezultātā Latvija zaudējusi vairāk nekā 250 tūkstošus cilvēku, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati. Plānošanas dokumentos zīmētās reemigrācijas vīzijas ir rožainas. Ekonomikas ministrija vēl 2016. gadā tapušajās darba tirgus prognozēs lēš, ka astoņos gados (no 2015. līdz 2022. gadam) Latvijā būs atgriezušies 76 tūkstoši valstspiederīgo (ap 9500 gadā). No 2023. līdz 2030. gadam – vēl tikpat. Tās paredz, ka tieši reemigranti būs tie, kuri gādās, ka jau 2019. gadā Latvijā iebrauks vairāk cilvēku nekā izbrauks.
Lai gan zemākas dzimstības dēļ kopējais iedzīvotāju skaits turpinās samazināties, reemigrācija kritumu darītu stipri lēnāku. “Ir pilnīgi skaidrs, ka tas tā nebūs. Virzība nenotiek šajā virzienā. Mēs turpinām katru gadu zaudēt apmēram 10 tūkstošus cilvēku, līdzīgi tādām pilsētām kā Talsi, Dobele vai Bauska,” par tuvāko gadu prognozēm saka Latvijas Universitātes (LU) Diasporas un migrācijas pētījumu centra direktore Inta Mieriņa.
Saskaņā ar CSP datiem 2016. gadā vien Latviju pameta vairāk nekā 20 tūkstoši cilvēku, no kuriem vairāk nekā 17 tūkstoši ir Latvijas valstspiederīgie. Uz dzīvi Latvijā pārcēlās astoņi tūkstoši, no tiem Latvijas pilsoņi un nepilsoņi – tātad reemigranti – ir nedaudz vairāk kā pieci tūkstoši. Divu iepriekšējo gadu skaitļi ir līdzīgi, un daudzsološu tendenču tajos nav.
Arī Ekonomikas ministrija tagad atzīst, ka prognozes bijušas pārāk optimistiskas un ir vien mērķa scenārijs. Tas veidots, pamatojoties uz 2014. gada datiem, kad tendences bija pozitīvas. Realitātē 2016. gada emigrantu pārsvars pār imigrantiem izrādījās sliktāks pat par “Eurostat” daudz piezemētākajām aplēsēm. Tās līdz 2030. gadam pozitīvu migrācijas saldo Latvijai neparedz.
Algu atšķirības – joprojām milzīgas
I.Mieriņa norāda uz vēl vienu negatīvu faktoru. Starptautiskā Valūtas fonda (SFV) pētnieki secinājuši, ka Latvija, tāpat kā Lietuva, Čehija, Ungārija un Polija, izceļas citu valstu vidū ar to, ka aizbrauc ļoti izglītoti cilvēki. Lielbritānijā, kur dzīvo gandrīz divas trešdaļas no 21. gadsimta emigrantiem Eiropas valstīs, augstākā izglītība ir teju pusei, izpētījis migrācijas pētnieks LU profesors Mihails Hazans.
SVF pētnieki norāda, ka tas ilgtermiņā nozīmē arī vājāku valsts pārvaldi, jo tieši šādi cilvēki visvairāk pieprasa pozitīvas pārmaiņas sabiedrībā. Savukārt vājāka valsts pārvalde mudina aizbraukt vēl vairāk. Tā arī neveicina augsti kvalificētu ārvalstu speciālistu piesaisti, kas šādās valstīs varētu mazināt tautiešu emigrācijas negatīvo efektu.
Ekonomikas ministrija reemigrācijas prognozes modelē, pamatojoties uz IKP un vidējās algas pieauguma prognozēm. Tā kāpj, 2017. gadā pārsniedzot 900 eiro pirms nodokļiem, taču atalgojums joprojām būtiski atpaliek no Lielbritānijas, Īrijas un Vācijas, kur krīzes laikā izceļojošo latviešu ir visvairāk. Vēl lielākas ir minimālās algas atšķirības, un tieši zemo algu saņēmēju Latvijā ir vairāk nekā citur.
LU pētnieki I.Mieriņas vadībā 2014. gadā aptaujāja vairāk nekā 14 tūkstošus latviešu ārzemēs. Tuvākajos piecos gados atgriezties plāno tikai 16 procenti emigrantu. 30 procenti atbildēja, ka apsvērtu atgriešanos noteiktos apstākļos, bet vēl 30 procenti to darīt nedomā vispār. “Ir pietiekami daudz to, kas šobrīd neplāno atgriezties, bet skatās, kāda ir situācija. Svarīgi – lai laikā, kamēr sēž un gaida, viņi saglabātu piederības izjūtu Latvijai. Lai būtu, kam atgriezties, kad Latvijā situācija uzlabosies,” I.Mieriņa uzsver aktīvas diasporas politikas nepieciešamību.
Biežāk minētais neatgriešanās iemesls ir uzskats, ka nav iespējams atrast viņiem pieņemamu darbu. Pētniece aicina arī skatīties uz konkrētām aizbraucēju grupām. “Piemēram, veselības aprūpes darbinieki ir tie, kas aizbrauc milzu kvantumos, un viņi ir arī tie, kas vismazāk plāno atgriezties. Latvijā ir zemākais finansējums veselības aprūpei, algu atšķirības ir milzīgas, un tur situācija ir pilnīgi saprotama.”
Pēdējos gados atļaujas darbam ārzemēs mēnesī izņem vidēji 15 ārstu, liecina Ārstu biedrības informācija. Daļa no viņiem ir ārvalstnieki, un ne visi arī aizbrauc, taču vairums ir jaunāki par 35 gadiem. Veselības ministrija rēķina, ka 2025. gadā Latvijā trūks gandrīz tūkstoš ārstu. Māsu deficīts, salīdzinot ar šodienu, dubultosies līdz trim tūkstošiem.
Aizbraucēji kritiski vērtē Latvijas sociālās garantijas, veselības aprūpi un izglītības iespējas bērniem. Izteikta neapmierinātība ir arī reemigrantu vidū – lai gan izpētīts, ka mājās pārbraukušie vidēji ir ekonomiski aktīvāki un pelna vairāk nekā pārējie, viņi pret Latvijas valdības darbu noskaņoti daudz negatīvāk.
Plāns – neefektīvs, jauna nebūs
2013. gadā valdība apstiprināja Reemigrācijas atbalsta pasākumu plānu trim gadiem. Atbildība tika saskaldīta vismaz 20 institūciju vidū, tā izpildei piešķirta puse no paredzētajiem trim miljoniem, un vairāki pasākumi palika uz papīra. Piemēram, tā arī nav izveidota viena institūcija, kurā cilvēki pirms atgriešanās varētu vērsties ar saviem jautājumiem, lai gan tieši informāciju par darba iespējām, uzņēmējdarbības sākšanu un dažādām sadzīviskām lietām reemigranti minējuši starp nepieciešamākajām atbalsta formām.
Pēc garām diskusijām 2016. gada nogalē tika nolemts, ka līdzīga jauna dokumenta nebūs. Tā vietā paredzēts, ka reemigrācijas politika tiks nodota Ārlietu ministrijai, kuras atbildībā jau ir attiecības ar diasporu. Uz jautājumu, kas tiks darīts, ministrijā atbild, ka konkrētas lietas tiks ietvertas diasporas politikas rīcības plānā 2019.–2025. gadam. Tas nozīmē, ka līdz 2019. gadam jaunu reemigrācijas atbalsta pasākumu, visticamāk, nebūs.
Darbs pašvaldībām
“Tie, kas aizbraukuši peļņā, atpakaļ nebrauks, jo peļņa tur ir laba. Ir jādod kaut kas cits. Nākotnes vīzija, nevis nauda,” uzskata L.Strazdiņa.
Viņa pēc 17 ārzemēs pavadītiem gadiem atbalstu saņēma, taču to sniedza pašvaldība, nevis valsts. Tā kā visi iekrājumi bija atstāti Meksikā, nācās domāt, ar ko sākt. Sieviete pieteicās grantu konkursā “Dari Cēsīm”, kas ir viens no pašvaldības atbalsta pasākumiem mazās uzņēmējdarbības sākšanai. Ieguva 1500 eiro mēbeļu restaurācijas un šūšanas iekārtu iegādei un izveidoja uzņēmumu “A-Dot”. Telpu darbnīcai viņa nomā kādreizējā arodskolas ēkā Cēsu centrā. Pēc pašvaldības iniciatīvas tajā pirms pāris gadiem tika izveidots radošo industriju centrs. Tagad “Skola6” ir pilna ar visdažādāko nozaru jaunajiem uzņēmējiem.
Cēsu pašvaldībai nav neviena finansiāla instrumenta, kas priekšroku dotu reemigrantiem. Taču atšķirībā no premjerministra Māra Kučinska (ZZS), kurš vēl 2016. gadā sacīja, ka aizbraukušos mājās nesauks, kamēr viņam nebūs, ko piedāvāt, Cēsis ar saviem aizbraucējiem cenšas būt ciešā kontaktā. Novada mērs personīgi devies tikties ar cēsniekiem Īrijā un Lielbritānijā, tagad tiekot domāts par Norvēģiju un Vāciju, kur arī viņu ir daudz. Pašvaldība saviem emigrantiem regulāri izsūta e-pastus ar pilsētas jaunumiem, to skaitā darba vakancēm.
“Vai es paliktu šeit, ja nebūtu granta? Tas deva iespēju sākt uzreiz. Viņi redz, ka ir nākotne, ka cilvēks paliks Cēsīs. Iedod makšķeri, nevis zivi,” L.Strazdiņa raksturo pašvaldības attieksmi. Reemigrantu aptaujās biežāk minētie atgriešanās iemesli ir ģimene, draugi un ilgas pēc Latvijas. Viņa – gluži pretēji – sauc sevi par pasaules pilsoni, kurš var labi justies jebkurā pasaules malā. Taču Cēsīs viņai ir tas, kā nebūtu citur, – dabiska pārtika, tīrs gaiss, skaista, kājām izstaigājama pilsēta ar kvalitatīvu kultūras dzīvi un iespēja bez kredītu sloga strādāt sev pašai.
Izmanto iespēju dzēst soda naudu
Ikviens, kuram izveidojies nodokļu parāds, līdz 2018. gada 2. janvārim var Valsts ieņēmumu dienestā (VID) pieteikties nodokļu atbalsta pasākumam, atgādina VID. Samaksājot nodokļu pamatparādu, tiek dzēstas nokavējuma un soda naudas. Atbalsta pasākumam var pieteikties gan privātpersonas, gan komersanti, aizpildot īpaši tam paredzētu veidlapu.
Atbalsta pasākums attiecas uz visiem nodokļu veidiem, izņemot nekustamā īpašuma nodokli un solidaritātes nodokli, neatkarīgi no tā, par cik senu laika posmu parāds izveidojies.
Kopš sākusies pieteikšanās nodokļu atbalsta pasākumam, VID saņemti 6629 pieteikumi. Līdz 23. novembrim pieņemti 4915 lēmumi par nodokļu atbalsta pasākuma piemērošanu par kopējo summu 49 118 810,59 eiro.
Slimoju ar sirdi jau pusgadu. Darba devējs brīdinājis, ka atlaidīs mani no darba. Vai viņš ir tiesīgs to darīt?
Atbild Labklājības ministrijas Darba attiecību un darba aizsardzības politikas departamenta direktora vietniece Ineta Vjakse
Darba likuma 101. panta 1. daļas 11. punkts paredz, ka darba devējam ir tiesības rakstveidā uzteikt darba līgumu, ja darbinieks pārejošas darbnespējas dēļ neveic darbu vairāk nekā sešus mēnešus, ja darbnespēja ir nepārtraukta, vai vienu gadu triju gadu periodā, ja darbnespēja atkārtojas ar pārtraukumiem. Jāņem gan vērā, ka šajā laikā neskaita grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, kā arī darbnespējas laiku, ja darbnespējas iemesls ir nelaimes gadījums darbā vai arodslimība. Turklāt darba devējam aizliegts uzteikt darba līgumu ar darbinieku līdz darbspēju atgūšanai vai invaliditātes noteikšanai, ja darbnespējas iemesls ir nelaimes gadījums darbā vai arodslimība. Jānorāda, ka šajā gadījumā uzteikuma termiņš ir 10 dienas.
Situācijā, ja ilgstoši slimojat, ir iespējams arī cits risinājums. Ja tiek saņemts ārsta atzinums, ka nespējat vairs veikt nolīgto darbu veselības stāvokļa dēļ, darba devējs uzsaka darba līgumu saskaņā ar Darba likuma 101. panta 1. daļas 7. punktu, vienlaikus izmaksājot arī atlaišanas pabalstu.
Ja darba tiesiskās attiecības tiks ar jums izbeigtas, tad, protams, jāvēršas Nodarbinātības valsts aģentūrā, lai reģistrētos kā bezdarbnieks, ja vien neesat sasniedzis/sasniegusi pensijas vecumu.
No www.lm.gov.lv
