Sākšu ar citātu: «Pētījums tika veikts ne tikai Rīgā, bet arī visā pārējā Latvijas reģionā.» Kā jūs domājat, kas to būtu teicis?
Sākšu ar citātu: “Pētījums tika veikts ne tikai Rīgā, bet arī visā pārējā Latvijas reģionā.” Kā jūs domājat, kas to būtu teicis? Kādā raidījumā jauniešiem šos vārdus, acīmredzot neiedziļinoties to dziļākajā jēgā, sacīja Latvijas Universitātes juridiskās specialitātes trešā kursa studente. Saprotami vārdi, jo tieši tā arī Rīgā dzīvojošie un strādājošie par visu, kas notiek ārpus galvaspilsētas robežas, spriež. Ja reiz visa Latvija galvaspilsētā nokļuvušiem “študentēm” liekas kā viens liels reģions, ko gan patiesībā domā ministrijās un Saeimā sēdošie? Vai kādam no tiem, kas ganās pa daudzmaz nodrošinātu vietu, vispār nopietni interesē pārējais “reģions”?
Savā laikā, kad pašvaldību lietu un reģionālās attīstības ministram Gatera kungam, tiekoties ar mūsu puses pašvaldību vadītājiem, pajautāja, kāpēc reģionālajai reformai par pamatu izvēlēts nosaukums “novads”, viņš jautātājiem piedāvāja pašiem izdomāt labāku terminu. Ja spēj. Acīmredzot Kurzeme, Zemgale, Latgale un Vidzeme vairs nav Latvijas novadi. Kas tad? Acīmredzot tas, kas paliek pāri no Rīgas, tikai viens pārējais “reģions” kā kopēja vienība. Protams, viena vadoņa un viņa uzticamo palīgu administratīvi pārraugāma teritorija bez savas vēstures, bez iedzīvotāju interesēm un dzīvēm.
Lai neņem ļaunā tie, kas “centrā”, bet, raugoties no pārējā “Latvijas reģiona” (kas nav Rīga) puses, visas viņu gādīgās rūpes par mums, provinciāļiem, netiek pieņemtas ar aplausiem. Mūs te, provincē, interesē, vai kāda drupača arī nokritīs garām kārajai Rīgas mutei. Vai tiks būvēti jauni un atjaunoti vecie pagasta (pagaidām) ceļi. Vai bērni nebūs jāved uz skolu pāri puspasaulei, jo vietējā pagasta skoliņa tiks slēgta gaišās nākotnes novada vārdā. Vai beigu beigās šo bērnu vecākiem būs darbs un iespējas atvasēm nodrošināt daudzmaz normālu dzīvi. Un tādēļ nav jābrīnās, ka “provinces ļautiņus” kārtējie laimes zemes solītāji kārtējās vēlēšanās daudz vieglāk var pierunāt izraudzīt mutīgākos Laimes lāča vedējus.
Ne pārāk labās nojausmās par savu “reģionālo” nākotni varam tikai minēt, kādi zemūdens akmeņi un neredzamās rokas patiesībā vada pašreizējo jaunās valdības veidošanas procesu. Var jau, protams, apsvērt vienus vai otrus argumentus, kāpēc vieni draudzējas ar otriem, kuri savukārt nevarot ne acu galā ciest trešos. Šeit, “reģionā”, dzīvojot, vieglāk no tā nepaliek.
Arvien vairāk sāk likties, ka Valsts prezidentes nominētajam iespējamam Ministru prezidentam Indulim Emsim, visticamāk, neizdosies izveidot jauno valdību. Ļoti iespējams arī, ka vieni no “nepiekāpīgajiem” “Jaunais laiks”, savu motīvu vadīts, iet tālāk uz atklātu konfrontāciju ar pārējiem sarunu partneriem, jo šai partijai izdevīgāk būtu panākt, lai tiktu rīkotas jaunas Saeimas vēlēšanas. Kāpēc? To var tikai nojaust. Skaļā retorika par Repši kā vienīgo saulainās nākotnes garantu īsti kritiku neiztur. Demisionējušais premjerministrs neradīja ticību tam, ka vadīt jaunu valdību viņam izdotos labāk. Iepriekš teiktais neattiecas uz gadījumu, ja jau sākotnēji ir dots pavisam cits un konkrēts uzdevums: kāpēc tieši Repše un tieši “Jaunais laiks”? Nav nopietni argumenti, ka tikai korupcija mūs novedusi, kur esam, un vienīgi viņš zina pareizo recepti, kā ar to tikt galā.
Ak, jā, tas taču notiek Rīgā. Mūs te, pārējā Latvijas “reģionā”, interesē pavisam citas, daudz prozaiskākas lietas.
