Automašīnas pamatfunkcija nav būt par auklēšanas un apčubināšanas objektu, taču dzīve rāda, ka japāņu auto līdzās tiešo uzdevumu veikšanai zināmā mērā var piedāvāt arī to.
Automašīnas pamatfunkcija nav būt par auklēšanas un apčubināšanas objektu, taču dzīve rāda, ka japāņu auto līdzās tiešo uzdevumu veikšanai zināmā mērā var piedāvāt arī to.
Ir absolūti skaidrs, ka baudīt «Mazda» sniegtās ērtības būs iespējams tikai tad, ja saimnieks par to pietiekami rūpēsies, īpašu uzmanību pievēršot degvielas un smērvielu kvalitātei un ievērojot eļļas maiņas intervālu. Pretējā gadījumā nebeidzams autoservisu apmeklēšanas maratons ir neizbēgams, jo šīs markas auto nepiedos pat mazu nolaidību. Visticamāk, līdzīgi beigsies arī neprasmīgi veikts pašrocīgs motora remonts, ar ko ieteicams labāk neaizrauties. Ekspluatācijas laikā redzes lokā nemitīgi jāpatur temperatūras rādītājs uz mērinstrumentu paneļa, jo automašīnām «Mazda» samērā bieži sastopami ne pašas augstākās kvalitātes termostati, kas ne vienmēr ir savu funkciju izpildes augstumos. Savlaicīgas neiejaukšanās loģisks iznākums būs dzesēšanas šķidruma uzvārīšanās un motora galvas (tās šai markai pret pārkaršanu ir īpaši jutīgas) maiņa. Lietoto galvu cena, starp citu, sākas ap Ls 80.
Oriģinālo detaļu cienītājiem šī marka, domājams, īsti nebūs pa prātam, jo rezerves daļas, kas tiks pasūtītas pie dīleriem, makā atstās ievērojamu robu. Ja nav iespējams izlīdzēties ar «šrotos» pieejamo klāstu vai arī ir vēlēšanās savu laiku nokalpojušo mainīt tikai ar jaunu, zelta vidusceļš būs to firmu, kas specializējušās detaļu ražošanā (bet ne «kreiso»), izstrādājumi.
«Mazda 626»
Dzinēju palete – 2,0; 2,2; 2,0D. No 1991. gada – 1,9; 2,0 (abi – sešpadsmit vārstu); 2,5 (V veida); 2,0 TD.
Tieši 626. modeli var nešauboties saukt par «Mazdu» dominanti lietoto auto tirgū, un tās popularitāte kopējā kontekstā ir gana labs rādītājs kvalitātei. Šoreiz mazliet sīkāk par tiem modeļiem, kas ražoti no 1987. gada. Modifikāciju hronoloģijā gan valda nosacīts «sviests» – ja hečbekus un sedanus jau pēc četriem gadiem sāka ražot svaigākā un modernākā izpildījumā (dizainu varētu uzskatīt par gana sportisku, ja vien tam nepiemistu zināms smagnējums), tad universāli pēc astoņdesmit septītā gada parauga tika ražoti līdz pat deviņdesmito gadu vidum. Nolūkā iegūt sīkāku informāciju par «Mazdu» pozitīvajām un, ko tur slēpt, ne tik gaišajām pusēm, «Autoparks» sazinājās ar Jelgavas autocentra «Andrea» autospeciālistiem.
Sabiezinot krāsas, var uzskatīt, ka «Mazda» ir lielisks auto pirmos desmit savas «dzīves» gadus. Kas notiek tālāk, to vislielākajā mērā nosaka ekspluatācijas priekšvēsture.
Pozitīvās īpašības abos minētajos 626. modeļos ražotājs ir pamanījies godam noturēt līmenī. Līdzās gandrīz perfektai piekarei, nevainojamai ergonomikai, sēdekļu komfortam un salona apdarei «Mazdas» pārsvarā ir lieliski aprīkotas, bieži sastopami samta saloni. Pārnesumkārbas – precīzas, taču laiku pa laikam var sagādāt nepatīkamus pārsteigumus. Automātisko ātrumkārbu cienītājus, ļoti iespējams, no «Mazdas» izvēles atturēs šādu modeļu retā sastopamība. Tādējādi problēmu gadījumā šī agregāta remonts nebūt nav tas pateicīgākais pasākums. No aprīkojuma īpaši atzinīgus vārdus var teikt par kvalitatīvajiem stūres pastiprinātājiem. Toties tādas detaļas kā, piemēram, riteņu gultņi, sailentbloki un šarnīri, izturības ziņā daudz neatpaliek no cildinātajiem «Audi», bet šo detaļu nomaiņas gadījumā, kā jau tas ar japāņu auto ierasts, jārēķinās ar lielākiem izdevumiem. Ar īpašu izturību neizceļas arī pakaļējie amortizatori, sevišķi, ja auto tiek izmantots kravu pārvadāšanai. Modeļiem, kas ražoti no 1991. gada, salīdzinoši biežāk novērotas problēmas ar stabilizatoru sailentblokiem.
Laiku pa laikam dzirdams nievājošs salīdzinājums – «Mazda» nav nekas cits kā japāņu opelis. Lai nu kā, bet, neskaitot samērā vienkāršo konstrukciju, vēl kāda līdzība ar minēto vācu auto ir rūsa ap aizmugurējām arkām. Ar laiku aprūsē arī atsevišķi dzinēja mezgli, kontakti un durvju apakšas, taču «brūnā metāla ēde» uz iepriekš minēto ķibeļu fona tāds nieks vien ir.
Kaprīžu ziņā neatpaliek arī dīzeļdzinēji, un saimniekam, kas meklē lētu pārvietošanās braucamo ar minimālu apkopi, varbūt labāk būs skatu raidīt Vācijas auto virzienā, jo tie tīšas vai netīšas nolaidības reizēs ir krietni «pacietīgāki». Taču, ja vien slinkums nepārņem tiktāl, lai veiktu elementāru apkopi, arī «dīzelis» kalpos ilgi un uzticīgi. Aizmirst nedrīkst arī par degvielas kvalitāti – «Mazdas» dīzelītis jau nu nebūs tas, kas gribēs «dzert» kurināmo degvielu vai tamlīdzīgu surogātu.
Vietā ir jautājums – cik daudz naudas vajadzīgs, lai savā īpašumā iegūtu labā tehniskajā kārtībā esošu «Mazdu»? Pēc 1991. gada ražoto modeļu kārotājiem būs jārēķinās ar cenu trīs un četru tūkstošu ASV dolāru robežās (tiesa, par dīzeļauto var iznākt izdot vēl vairāk), savukārt par vienu paaudzi vecāku auto meklējumus var sākt jau ar pāris tūkstošiem dolāru kabatā.
Turpmāk vēl.
