Tagad modē kā vēstījumu nākamajām paaudzēm ierakt kapsulu. Taču šoreiz ne par tām, bet gan par parastajām zāļu formām.
Tagad modē kā vēstījumu nākamajām paaudzēm ierakt kapsulu. Taču šoreiz ne par tām, bet gan par parastajām zāļu formām.
Tas bija ļoti slikts dienas sākums… Mirdziņai jau labu laiku sāpēja šis un sāpēja tas. Bija laiks zāļu lietošanai. Tā kā līdz šim kundzīte turējusies dūšīgi un neko daudz vairāk par analgīnu un vitamīniem lietojusi nebija, tad nezināja, ka divas kapsulas uzreiz iemest mutē ir diezgan bīstami. Un tā, lai viss notiku mazliet ātrāk, lai paspētu uz autobusu, nenokavētu darbu, viņa paķēra vienu vitamīnu un vienu antibiotikas kapsulu un abas iemeta mutē, ūdeni pa virsu… Bet, ak vai! Kapsulas rīklē iestrēga. Ūdeni arī tā īsti vairs nespēja norīt. Trūka elpas. Tās divas glumiķes nevarēja ne ar pirkstu uz leju nobīdīt, ne izķeksēt. Kundzīte iedomājās, ka ātro palīdzību saukt nav nozīmes, kamēr tā atbrauks, viņa jau būs “nobraukusi citos laukos”. Šausmu pārņemta, pārskatījusi savu dzīves un nāves scenāriju, viņa iedomājās, ka tā tas nebija “paredzēts”. Bet tad atcerējās, ka kapsulas taču kūst. Vienīgais glābiņš – ūdens. Dzerdama ūdeni, kas uzkrājās virs kapsulām, lēni meklējot ceļu uz barības vadu, un pamazām šķīdināja līdz šim par nekaitīgu uzskatīto zāļu formu, un, Dievu pie sevis piesaukdama, cīņā ar glumajām zāļu devām Mirdziņa guva uzvaru. Dzīva un laimīga, sāpošu, ar nagiem ieskrāpētu kaklu viņa ieradās darbā un teica, ka aizrijusies ar zāļu kapsulu un tāpēc nokavējusi autobusu. Bet kas tādām muļķībām var noticēt?! Tāpēc, mīļie lasītāji, kapsuliņas – tikai pa vienai un uzmanīgi.
Ar kapsulām gadās arī citādi. Šis notikums gan ir tāda kā tautas daiļrade, tautas dziesma, kas gadiem dziedāta daudzās variācijās no mutes mutē. Bet stāsts ir aptuveni tāds un patiess. Kādai visnotaļ simpātiskai kundzītei bijusi slikta pašsajūta – sāpējuši kauli, galva un viss, kas var sāpēt. “Mīļais, vai tu nevarētu man pasniegt kapsulu ar olfenu,” sieviete jautājusi savam gādīgajam dzīves draugam, saprotot, ka bez zālēm šoreiz neiztikt. No gultas izrāpies un mazliet samiegojies, ģimenes galva izlasīja uz zāļu paciņas uzrakstu un pasniedza sasirgušajai sievai prasīto. Viņa iemeta to mutē, bet – ak, šausmas – nevar norīt! Neiet un neiet tā kapsula lejā. Kaut kā dīvaini putojas, mute gluma… Tā kā šampūnu būtu ielējusi. “Kas tā par štrunta kapsulu, kaut kas tāds nav piedzīvots!” šķendējusies sasirgusī. “Ko īsti tas vecis man iedevis? Nevar būt, ka tas ir olfens.” Izrāpusies no gultas ar gļotainu šķidrumu mutē, no kura nevarēja tikt vaļā, pat ūdeni uzdzerot, viņa atvēra zāļu skapīti, lai pārliecinātos, kāds preparāts ieņemts. Tiešām olfens… Tikai nevis kapsuliņa, bet svecīte, kas paredzēta lietošanai… taisnajā zarnā.
