Jelgavas novada senioru koris «Gaisma» gatavojas Pasaules koru olimpiādei
Pasaules astotajā koru olimpiādē, kas notiks Rīgā no 9. līdz 19. jūlijam (izmantojot Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu), 20 tūkstoši dalībnieku no septiņdesmit valstīm sacentīsies konkursa 29 kategorijās, kuru skaitā ir arī sakrālā mūzika, tautas mūzika, džezs, laikmetīgā mūzika u.c.
Pasaules koru olimpiāde nenozīmē tikai sacensības, tās laikā notiks arī lielkoncerti, dalībnieku gājiens, meistarklases vadīs pasaulslavenās vokālās grupas «The Real Group» no Zviedrijas un «The King’s Singers» no Lielbritānijas.
Lielkoncertam Mežaparka estrādē gatavojas Jelgavas kori «Skali», «Mītava», «Tik un tā», «Ozols», Ozolnieku novada «Līga» jaunā diriģenta Vilhelma Vācieša vadībā, kā arī «Sidrabe», «Svīri», «Vilce» no Jelgavas novada. (Mūsu reģiona pārstāvjiem šodien kopmēģinājums Jelgavas kultūras namā.)
Īpašs prieks par Jelgavas 4. vidusskolas meiteņu kori «Spīgo» (diriģente Līga Celma-Kursiete), kam pēc panākumiem pagājušā gada Dziesmu svētku «koru karos» tika dāvāta iespēja (tādu saņēma tikai četri Latvijas kolektīvi) piedalīties Pasaules koru olimpiādes visaugstākajā – čempionu klases – konkursā.
Uz Rīgu brauks arī Jelgavas 4. vidusskolas bērnu koris, un savās grupās konkursos piedalīsies arī «Zemgale» un «Gaisma». Par 4. vidusskolu, tāpat kā par Gunta Paviloņa un Zanes Stafeckas vadīto «Zemgali», ik pa laikam esam rakstījuši, bet «Gaisma» laikrakstā parasti tiek pieminēta, tikai kārtējo diplomu saņemot. Pienācis laiks šo kļūdu labot, tāpēc «Zemgales Ziņas» uz sarunu aicināja kora «Gaisma» vadītājas Zitu Kurševu un Guntu Paškovsku, kuras savā radošajā mūžā paguvušas paveikt arī daudzas citas nozīmīgas lietas.
– Par Jelgavas novada senioru kori «Gaisma» labi vārdi dzirdēti ne reizi vien, tai skaitā arī no Jelgavas reģiona koru virsvadītāja Inta Teterovska, par to liecina arī daudzie diplomi skatēs. Kā īsti radās koris «Gaisma»?
Zita Kurševa: Nākamajā gadā «Gaisma» svinēs 10 gadu jubileju. Paši pamati gan meklējami jau 1976. gadā, kad radās Jelgavas rajona skolotāju koris. Tam arī savulaik tika piešķirts nosaukums «Gaisma». Laikam ritot, skolotāju koru kustība, kas Latvijā bija izvērsusies ļoti plaši, ar daudziem skanīgiem kolektīviem, sāka noplakt. Iemesls gaužām prozaisks un vienkāršs – dziedātāji izauga līdz tādam vecumam, kad Dziesmu svētku repertuārs kļuva viņiem pārāk grūts. Bija jāmeklē varianti, kā pārorientēties. Tā skolotāju kori pamazām pievienojās senioru koru kustībai, kas, izrādās, pastāvējusi jau sen.
Gunta Paškovska: Toreiz gan tos laikam nesauca tik modernā vārdā – par senioriem, bija darba veterānu, pat revolūcijas veterānu un tamlīdzīgi kori.
Z.K.: Un Jelgavas rajona Kultūras nodaļas vadītājai Dzintrai Zimaišai radās lieliskā ideja – kāpēc gan jums nekļūt par senioru kori? No tā brīža koris uzskata viņu par savu krustmāti. Kā nākamgad atzīmēsim savas desmitgades svinības, būs krietni jāpadomā.
– «Gaismas» diriģente un līdz ar to arī mākslinieciskā vadītāja ir Kurševas kundze, Paškovskas kundze – kormeistare. Vai šāds lomu sadalījums neradīja domstarpības, ņemot vērā, ka Paškovskas kundzei galu galā ir bijis gods būt XXIII Vispārējo latviešu dziesmu svētku virsdiriģentei 2003. gadā?
G.P.: Tagad es saprotu, ka diriģēšana ir vīriešu darbs. Ja grib kāpt augstos kalnos un brist dziļos ūdeņos, vajadzīgs daudz fiziska spēka. Stāvēšanu kora priekšā nācās atmest veselības problēmu dēļ.
Mēs ar Zitu vispār bijām kursa biedrenes Latvijas Mūzikas akadēmijā. Viņa toreizējo konservatoriju 1976. gadā beidza ar jaukto kori «Zemgale», es ar vīru kori «Ozols». Atceros, mums vēl bija milzīgs divdaļīgs koncerts – katram korim sava daļa.
Un tā pirms gadiem trim Zita mani uzrunāja, lai nāku viņai palīgā uz «Gaismu». Atbildēju, ka esmu no tā visa jau galīgi prom, bet pēc pāris nedēļām atskanēja telefona zvans, ka jāiet uz novada kultūras nodaļu slēgt līgumu, un man vairs nebija atpakaļceļa.
Z.K.: Būtībā visus šos gadus strādāju viena pati, un tad kādā brīdī bija tāda sajūta, ka vairs nespēju pavilkt. Iegadījās vēl tāds gripas laiks, un arī mani laikam pieķēra kāds bacilis, bet ko padarīsi, ja mēģinājumā tevi gaida piecdesmit cilvēku – jāceļas vien un jābrauc. Tad nodomāju, ka lieti noderētu kāda palīdze.
G.P.: Bet tie iepriekšējie nopelni un darbi galīgi nav svarīgi, domāju, ka mēs ar Zitu «Gaismā» izcili papildinām viena otru!
Stāvēšana kora priekšā man tagad ir tāda stipri nosacīta, varu daudz ko līdzēt ar padomu. Esmu vairāk kā tāds pelēkais kardināls, tikai noklausos un saku – to vajag tā un to šitā. Diemžēl ārsti teica, ka par diriģēšanu pilnīgi jāaizmirst. Nu bet gribas jau nežēlīgi.
– Vai ir brīži, kad liekas, ka kolēģe kaut ko nedara pareizi?
G.P.: Nē, tas tā galīgi nebija domāts, Zita ir lieliska diriģente un brīnišķīgi strādā ar kori. Un ļoti profesionāli. Vienīgi katram diriģentam ir savi «knifiņi». Man tie nākuši no tā, ka visu mūžu iznācis strādāt ar jauniešiem un bērniem, un tur tu nevari tā no augstiem plauktiem dikti gudri runāt, jāizdomā visādas «muļķības», kā savu domu aizvadīt līdz koristam, un reizēm šī «muļķība» gluži labi nostrādā arī šajā korī.
– Kādi nosacījumi bija jāizpilda, lai tiktu uz Pasaules koru olimpiādi?
Z.K.: Kā jau uz jebkuru festivālu, bija jāiesūta savi skaņdarbi CD formātā un kora biogrāfija, lai organizatori jūt, ka tas ir kolektīvs, kas vairāk vai mazāk atbilst festivāla vispārējam līmenim. Mēs aizsūtījām trīs kora iedziedātos skaņdarbus, un mūs pieņēma.
G.P.: Tā kā savulaik piedalījos ļoti daudzos šādos pasākumos, esmu mazliet izpratusi šo shēmu. Tā ir tāda organizācija Vācijā (Musica Mundi), kas līdz ar citām nozarēm atradusi nišu, kādā veidā var veicināt arī koru kultūras attīstību. Vispirms bija Eiropa, kur tika rīkoti bezgala daudzi konkursi. Arī Eiropas koru olimpiāde Grācā, uz kuru tika uzaicināti arī Jelgavas Valsts ģimnāzijas «Skali», bet tas bija tik bezgala dārgs pasākums, ka mēs nemaz neaizbraucām.
Kad Eiropa kļuva par šauru, sāka mest tīklus pa visu pasauli, piemēram, Pasaules koru olimpiāde Ķīnā, uz kuru devās «Spīgo», diemžēl klimatisko apstākļu dēļ brauciens neizdevās. Pagājušajā reizē uz ASV no Latvijas aizbrauca «Sola».
Z.K.: Šī ir pirmā reize, kad piedalās senioru kolektīvi. Galvenais rīkotājs no Latvijas puses ir Romāns Vanags, kas sen jau atbalsta Latvijas senioru koru kustību.
– Latvijā ir daudz senioru koru?
Z.K.: Apmēram trīsdesmit. Tad, kad ir tuvojas lielie Dziesmu svētki, notiek skates un mēs tiekam vērtēti tāpat kā citi kolektīvi. Savā apkārtnē esam labākie un vienīgie, bet varam palepoties arī valsts mērogā.
Pagājušā gada Dziesmu svētkos senioru koru grupā pirmo vietu un Lielo balvu 1000 latu vērtībā saņēma VEF Kultūras pils senioru sieviešu koris «Daugavas vanadzes». Otrajā vietā ierindojās divi kori – Jelgavas novada senioru jauktais koris «Gaisma» un Krustpils kultūras nama senioru jauktais koris «Atvasara». «Atvasara» saņēma arī speciālbalvu balvu un ceļazīmi uz pasaules koru olimpiādi Rīgā 2014. gadā, bet mums sponsori bija jāmeklē pašiem. Trešo vietu senioru grupā saņēma Rīgas Latviešu biedrības senioru koris «Erlebe».
– Jūs abas savā radošajā darbībā esat diriģējušas dažādus korus. Vai ar senioru kolektīvu strādāt ir grūtāk vai vieglāk nekā ar jauniešu vai parastu pieaugušo «nesenioru» kori?
Z.K.: Grūti izšķirt. Es domāju, ka ar senioru kori strādāt ir kaut kā mīļāk. Cilvēki ir jau ar savu pieredzi, izgājuši cauri tik daudzām dzīves kolīzijām, ka ir ar mazākām ambīcijām. Ārkārtīgi respektē diriģenta teikto, kaut gan savā starpā mēdz būt arī ļoti skaļi, kad iet vaļā lielās debates vai kāda jautājuma pārspriešana. Bet tas viss ir ļoti saprotams. Ar senioriem kā ar dziedātājiem ir jābūt ļoti pacietīgam – lai noslīpētu fragmentu, ko mācāmies, jāatkārto vēl un vēl, jo uzmanības sadalīšana dziedāšanā (uz vokālu, izteiksmi u.c.) ir ļoti komplicēta lieta.
G.P.: Kad es kādus mēnešus biju pagrozījusies «Gaismā», meita jautāja: «Nu, kā tad tur ir, pie tiem senioriem?» Padomājot nācās atbildēt, ka atšķirības nav nekādas – vai tie bija studentu ansambļi, ar kuriem savā jaunībā strādāju, vai tie bija garie gadi, ko pavadīju kopā ar Jelgavas Valsts ģimnāzijas «Skaliem», vai seniori. Dziedāt viņi grib visi, un tas ir galvenais. Reizēm blēņojas, bet to var pārdzīvot. Es faktiski esmu pieradusi, jo nemaz nezinu, kā ir strādāt ar nopietniem cilvēkiem, piemēram, četrdesmit gadu vecumā.
Es no «Skalu» ģimnāzistiem uzreiz nonācu senioru «Gaismā» un nekādu atšķirību faktiski nejūtu. Ja nu sejā kāda grumbiņa vairāk vai matu krāsa mainījusies. Es gan nezinu, kā ir citos senioru koros, bet «Gaismā» man visi liekas ļoti jauneklīgi. Tas, ka sāp kāja vai mugura vai kādam ir švakāk ar austiņām, nav rādītājs – sirdī viņi visi ir jaunieši. Pēc kādas mūsu uzstāšanās pat esmu dzirdējusi komplimentu – vai tad tā, tik sprigani, dzied senioru koris? Galu galā nedrīkstam jau arī nolaisties un kļūt vārgi un nevarīgi. Jāsaņemas un uz to brīdi jābūt savā labākajā formā, kādi arī esam.
– Jājautā Kurševas kundzei, kurai ir nedaudz cita – «Sidrabes» – pieredze. Jā, kāpēc «Sidrabe» nepiedalās koru olimpiskajās spēlēs?
Z.K.: Pēc Dziesmu svētkiem, mums, atklāti sakot, bija neliels kritums, arī sastāva ziņā. Tāpēc domāju, ka neesam šajā brīdī tik labā līmenī, lai piedalītos. Mēs izlaidām arī garīgās mūzikas konkursu Kauņā, kur bijām pirms diviem gadiem. Toties tikko atgriezāmies no pirmo latviešu dziedāšanas svētku 150 gadu atceres pasākuma Dikļos. Tagad gatavojamies Raimonda Paula un Jāņa Petera jubilejas koncertam 28. jūnijā, kur programma ir ļoti plaša, dziedāt un mācīties ir daudz ko.
– Izlobās secinājums, ka koris tomēr ir koris, vienalga, vai tajā dzied jaunieši, pieaugušie vai seniori?
G.P.: Koristi ir īpaša suga. Ja nu kāds kādreiz ir ticis tai korī, atnācis labprātīgi, bet varbūt ievilkts vai ievilināts, viņš tajā paliek uz mūžīgiem laikiem.
Z.K.: Ir dzirdēti arī kora dziedātāju teicieni: ansamblis – tā ir laba lieta, nu bet kori ne ar ko nesalīdzināsi. It kā mazāk cilvēku, varētu ciešāk sapazīties, bet pietrūkst tā spēka un daudzbalsības, kas korī.
G.P.: Un apbrīnojamā vienotības sajūta, ka tu esi viens, bet nevis vientuļš, bet viens starp daudziem. Un bez tevis tie daudzie nebūs pilnība – tieši tevis viena pietrūks. Tā arī ir ļoti būtiska lieta, ko daudzi ir sapratuši – bez manis un tieši bez manis tie Dziesmu svētki nenotiks.
– Tad man tīri vai skaudība metas, jo «Skalus» Paškovskas kundze nodibināja 1976. gada rudenī, bet es toreizējo Jelgavas 2. vidusskolu – Valsts ģimnāzijas priekšteci – pabeidzu tā paša gada pavasarī. Bet iemācīt dziedāt, kā esmu saklausījies intervijās ar speciālistiem, varot jebkuru rūcēju, ja vien galīgi nav «uzkāpts uz ausīm».
G.P. un Z.K.: Varam piedāvāt lielisku iespēju – rudenī būs jauno biedru uzņemšana senioru korī «Gaisma». ◆
