No tālās Aļaskas saņemta skumja vēsts, ka 15. maijā aizsaules karotāju pulkiem pievienojies viens no visizcilākajiem latviešu cīņu varoņiem Otrajā pasaules karā, Bruņinieka Dzelzs krusta kavalieris, leģiona kapteinis, zemgalietis Žanis Butkus.
No tālās Aļaskas saņemta skumja vēsts, ka 15. maijā aizsaules karotāju pulkiem pievienojies viens no visizcilākajiem latviešu cīņu varoņiem Otrajā pasaules karā, Bruņinieka Dzelzs krusta kavalieris, leģiona kapteinis, zemgalietis Žanis Butkus.
Viņš dzimis 1906. gada 29. jūlijā Mežmuižas pagastā kalpu ģimenē. Jau agrā bērnībā Žanis zaudē tēvu, tādēļ aug vecvecāku gādībā, bet māte tajā laikā iet lauku darbos. Grūtie dzīves apstākļi norūda mazo zēnu un agri iemāca strādāt. Jau bērnībā viņa sapnis ir kļūt par virsnieku. Astoņu gadu vecumā Žanis pāriet dzīvot pie mātes Tērvetes pagasta «Lielstiļļos».
Pirmā pasaules kara bēgļu gaitas viņu aizved uz Rīgu, kur sākas skolas gaitas. Atgriezies «Lielstiļļos», Ž.Butkus turpina mācīties un strādāt, aktīvi nodarbojas ar medībām un sportu. 1927. gadā viņu iesauc Latvijas armijā, Jelgavas 3. kājnieku pulkā, kuru komandē Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris kapteinis Bebris. Ž.Butkum ir ļoti labi panākumi šaušanā. Pēc instruktoru rotas apmācībām viņš iegūst kaprāļa pakāpi. Palikt virsdienestā un pabeigt vidusskolu, lai vēlāk mācītos kara skolā, neizdodas, jo audžutēvs aicina atpakaļ uz saimniecību.
1930. gadā Ž.Butkus iegūst pirmo vietu 16. Jelgavas aizsargu pulka šaušanas sacīkstēs. Tad seko pirmās vietas Latvijas un Baltijas valstu šaušanas sacensībās ar mazkalibra šauteni un otrā vieta pasaules meistarsacīkstēs ar kara šauteni Helsinkos 1937. gadā.
1932. gadā tiek nodibināta ģimene. Piedzimst Marga un Mirdza. Ģimenē valda pārticība un saskaņa, ko pārtrauc padomju okupācija. Kā aizsargu nodaļas priekšnieks Ž.Butkus noglabā ieročus un munīciju, bieži tiek pratināts, tādēļ slepeni dzīvo pie draugiem.
1941. gada 14. jūnija naktī viņš aiziet mežā. Sieva Milda ar abām meitām nepaspēj sekot vīram, kā norunāts, un uzsāk nežēlīgās padomju vergu gaitas. Pēc dažām dienām Ž.Butkus izveido partizānu grupu, kas uzbrūk mašīntraktoru stacijai un pagastmājai. Sākoties vācu armijas uzbrukumam, partizāni sagūsta 24 sarkanarmiešus ar visu poļitruku, izcīna smagu kauju pie Tērvetes, iegūstot 38 gūstekņus, krīt 14 sarkanarmieši, daudzi tiek ievainoti. Partizānu vidū ir viens kritušais un ievainotais. Ž.Butkus organizē policijas un pagasta valdes darbību.
1942. gada martā Ž.Butkus brīvprātīgi iestājas 26. Tukuma bataljonā. Austrumu frontē viņa pārdrošība un varonība iedzen bailes padomju partizāniem. Kopā ar virsnieku M.Ādamsonu Ž.Butkus tiek apbalvots ar Dzelzs krustu. Viņš saņem virsseržanta pakāpi par cīņām 2. latviešu brigādes 2. (42.) pulkā un iegūst arī pirmās šķiras Dzelzs krustu.
1944. gada martā Ž.Butkus saņem leitnanta pakāpi. Komandē snaiperu skolu. Apbalvots ar Vācu Krustu zeltā. 1944. gada augustā kaujā pie Cesvaines viņu smagi ievaino, par parādīto varonību apbalvo ar Bruņinieka Dzelzs krustu un viņš kļūst par kapteini.
Kurzemes kauju laikā Ž.Butkus ārstējās 19. divīzijas pārsiešanas punktā pusmuižā (Lestenes Deģos), kur man bija izdevība redzēt viņa pašaizliedzību latviešu zemnieka labā. Vācieši gribēja atņemt tam pēdējo zirgu, bet pēc Ž.Butkus uzstāšanās un iespaida, kādu izraisīja viņa augstie apbalvojumi, bez vārdiem steigšus atstāja mājas pagalmu.
1944. gada septembrī ievainojuma dēļ Ž.Butkus tiek nosūtīts uz veselības rotu Dānijā. Tur pēc kapitulācijas Cēdelgemā kopā ar citiem leģiona virsniekiem viņš izveido Daugavas Vanagu (DV) organizāciju.
Pēc gūsta Ž.Butkus dzīvo Vācijā, Augsburgā, un vada DV nodaļu. Nodibina jaunu ģimeni ar Tērvetes sanatorijas māsiņu Veltu, kas dāvina meitu Intu. Izmācās sudrabkaļa amatu. 1956. gada
7. augustā kopā ar ģimeni izceļo uz ASV, kur aktīvi darbojas DV organizācijā. 1966. gadā Ž.Butkus apbalvots ar DV nozīmi zeltā. Meitas ģimenei pārceļoties uz Aļasku, Ž.Butkus ar dzīvesbiedri seko tai. Aļaskas plašumi un lielā zvēru bagātība ir kā mūža dāvana izcilajam karavīram un šāvējam. Viņš nodzīvojis raženu, skaistu un varonības pilnu mūžu. Lai vieglas smiltis un salda dusa diženajam Latvijas patriotam tālajā Aļaskā!
