Nemaz nezinu, kā sākt šo bēdustāstu. Varbūt vienkārši pateikt: lūk, tādi mēs esam, tādus mūs uzaudzināja komunistiskā iekārta, nekas nav svēts.
Nemaz nezinu, kā sākt šo bēdustāstu. Varbūt vienkārši pateikt: lūk, tādi mēs esam, tādus mūs uzaudzināja komunistiskā iekārta, nekas nav svēts. Stāstījums būs par Tērvetes pagasta Tērvetes vecajiem kapiem. Tērvetē esmu dzimusi, augusi un pavadījusi savus bērnības gadus. Līdz 1941. gada 14. jūnijam, kad visu ģimeni izsūtīja. Tēvs nonāca Kirovas apgabala lēģeros, kur 1944. gadā nomira. Mēs kopā ar māti un brāli ar badu un aukstumu cīnījāmies Sibīrijas galējos ziemeļos. Māte ātri nomira, mēs ar brāli atgriezāmies 1957. gadā. Bija vienalga, kurā stacijā izkāpt.
Tagad esam atguvuši tēva mājas, tur saimnieko brāļameita. Pati dzīvoju Jelgavā. Mans tēvs bija pēdējais brīvās Latvijas pagasta vecākais. Viņa senči atdusas Tērvetes kapos. Tūlīt pēc atgriešanās bija bail apmeklēt vecvecāku kapus. Vēlāk gājām uz kapavietu. Ar gadiem visapkārt tā bija saaugusi zāle, ka bija grūti paiet.
Turpat netālu atrodas Tērvetes skola. Būtu svētīgi, ja skolēni apkoptu tos kapus, kuriem nav kopēju. Tā ir vēsture – tur dus Jāņa Rapas dzimta, Annas Brigaderes vecāki… Ar brāli sametām naudu un pie vecvecāku kapa uzlikām nelielu piemiņas zīmi saviem vecākiem ar norādi, ka abi miruši gulagā. Šogad mūsu tēvam un mātei būtu simts gadu. Pavasarī mēs, bērni un mazbērni, ar ziediem braucām uz kapiem. Bet atklājās aina, ko uz papīra aprakstīt nav iespējams, tāpēc nosūtu foto. Kapa tuvākajā un tālākajā apkārtnē nozāģēti visi dzīvības koki. Uz citu mirstīgajām atliekām uzcelts 1905. gada piemineklis, kas atrodas dažus metrus no mūsu vecvecāku kapavietas. Arī tur visi dzīvības koki nozāģēti, tikai pusmetra celmi palikuši. Kokus zāģējot, sabojāta arī kapu apmale. Nu tā salabota, piemiņas akmens nolikts vietā, tikai šķemba no augšpuses nošķelta. Bet kas noliks vietā tēva stādīto dzīvības koku? Saprotu: kapi jāsakopj, vecie koki jānovāc, bet vandalismu nevar pieļaut. Aizbraucām pie pagasta vecākā jautāt, kas to pastrādājis. Viņš jutās neērti, novācamos kokus esot atzīmējuši zaļo kustības pārstāvji, baznīcai finansiāli palīdzot ārzemju latvieši, bet no tālienes visu labi nevarot saredzēt. Pagasta vecākais aizsūtījis cilvēkus, lai veic šo darbu. Galvenais, ko gribu šiem «cilvēkiem» pavaicāt: vai viņiem nevienos kapos neguļ tuvinieki? Ko viņi teiktu, ja postītu viņu tuvinieku atdusas vietas? Jāņem vērā, ka baznīca ar visām stalažām nav tādā izskatā, ka to vajadzētu redzēt no tālienes. Domāju, uz turieni jāaizved skolas bērni un jāparāda, lai nekad mūžā vairs nenotiktu tādas nelietības.
