Šī diena pirms piecdesmit pieciem gadiem bija viena no traģiskākajām Jelgavas vēstures lappusēm.
Šī diena pirms piecdesmit pieciem gadiem bija viena no traģiskākajām Jelgavas vēstures lappusēm. Sabombardētā pilsēta dega… «Zemgales Ziņu» 21. jūlija numurā bija publicēts Neldas Kraukles raksts «Tajā dienā nomira Jelgava». Pēc tā publicēšanas saņēmām vēl citas jelgavnieku atmiņas.
Tas bija 1944. gada vasaras vidus. Joprojām dzīvojām Garozes skolā. Mana māte tur strādāja par skolotāju. Tovasar bija laba ogu raža. Bijām uzaicināti Cirpeņu mājās palīdzēt nolasīt jāņogu un upeņu krūmus. Frontes tuvošanos jau juta. Mājas piekalnītē no ogu krūmiem pavērās visai klajš skats Jelgavas virzienā. Pēkšņi virs pilsētas uzliesmoja viens pēc otra vairāki ugunsstabi. Domājām, ka sabombardēts benzīna tanks Akadēmijas ielā. Tikai vēlāk uzzinājām, ka uzsprāguši vācu munīcijas vagoni Jelgavas stacijā. Tolaik mēs arī nezinājām, ka tas bija sākums senās pilsētas iznīcināšanai. Tūlīt pēc šā baismā, apmēram 15 kilometru attālumā redzamā uzliesmojuma devāmies mājup. Drīz saņēmām ziņu, ka skolas ēka jāatstāj. Cik nu var zirģeļa pajūgā steigā sakraut, paņēmām pašu nepieciešamāko un devāmies uz Andēm Garozes mežos. Tur bunkurā pie Stopiņiem nodzīvojām līdz pat oktobra vidum. Redzējām, kā pievakarē zirgu pajūgos pa meža ceļiem atkāpās noputējusī un nogurusī vācu armija un sagaidījām, kā dienu vēlāk rīta pusē pār lauku ieskrēja pirmie krievi. Komandieris kapteinis ar uzvarētāja smaidu ģīmī uzsauca māju saimniecei «Ogurci jestj?» (vai gurķi ir?) un ar pilniem nagiem skābētu gurķu aiztrauca tālāk. Skolā bija bijis vācu štābs. Kārniņu jumts uzlauzts, tajā ierīkots novērošanas postenis, mācību līdzekļi, arī plašā minerālu kolekcija, sabērti lielā kaudzē zālē. Vēlāk ar māti no šīs drazu kaudzes mēģinājām vēl ko derīgu atlasīt. Vēlā rudenī ar velosipēdu iebraucu Jelgavā. Ieraudzīju izpostīto Cukurfabriku, upē iegāztos tiltus. Pār Lielupi veda krievu karavīru sameistarotais koka pontonu tilts. Pamirusī Jelgava gulēja drupās…
