Pirms piecdesmit deviņiem gadiem, kad Otrā pasaules kara sākuma traģiskie notikumi daudzus aizveda nebūtībā, Jelgavā enerģiski cilvēki noorganizēja bez vecākiem palikušiem bērniem namu ar neparastu nosaukumu «Klinšu aiza».
Pirms piecdesmit deviņiem gadiem, kad Otrā pasaules kara sākuma traģiskie notikumi daudzus aizveda nebūtībā, Jelgavā enerģiski cilvēki noorganizēja bez vecākiem palikušiem bērniem namu ar neparastu nosaukumu «Klinšu aiza».
Toreiz nebija ne ANO Konvencijas par bērnu tiesībām, nebija «Bērnu tiesību aizsardzības likuma», neatzīmēja Bērnu aizsardzības dienu, nebija vispār nekādu normu, kas aizsargātu viņu tiesības dzīvot un augt lieliem. Gluži otrādi – kara mašīna nesaudzēja ne pieaugušos, ne – vēl jo vairāk – bērnus. Viņu izdzīvošana nereti bija atkarīga no pašaizliedzīgu cilvēku rūpēm, un tādi atradās arī Jelgavā. Viena no viņiem bija Kristīgā bērnu nama «Klinšu aiza» organizētāja un darbiniece Elza Mušinska.
Nav neviena piederīgā!
Elzas Mušinskas jaunākās māsas, nākdamas no skolas, nereti stāstīja:
– Kaut tu zinātu, cik bērnu ir palikuši bez vecākiem, nav neviena piederīgā!
Arī pati Elza, toreiz pavisam jauna meitene, bija redzējusi, kā aizved, aizdzen, noķer cilvēkus pat uz ielas. Toreiz viņa darbojās Sv.Annas baznīcas jauniešu sadraudzē, kur kopīgi ar mācītāju Haraldu Kalniņu radās doma izveidot bērnu namu. Bet Elzas māsa Herta, vēlāk arī Ārija, kā jau skolnieces, kas visvairāk satikās ar vienaudžiem, kļuva lielākās bērnu «piegādātājas».
Viss jau bija uz kartiņām
Bērnu mītnei bija ne mazums vajadzību, bet kara laikā materiālo pusi nodrošināt bija sarežģīti. Atbalstu sniegušas varas iestādes, bērnu nams tika iesvētīts, sagādāta iedzīve un drēbes. Mācītāja Kalniņa draugi no Vācijas sūtīja naudu, jo «viss jau bija uz kartiņām». Taču vislielāko atbalstu «Klinšu aiza» saņēma no Elzas kundzes vecākiem. Tiklīdz kļuva skaidrs, ka bērnu namā nevarēs iztikt bez lauku produktiem, Emīlija un Roberts Mušinski Tetelē rentēja māju, kur sāka saimniekot. No turienes uz Jelgavu, namu Sakņudārza ielā, divreiz nedēļā ceļoja liela piena kanna, prāvi maizes klaipi, tēva zvejotās zivis un citi produkti. Bet vasarā «Mežiniekos» bieži viesi bija bērni. Tēvam tur nu vajadzējis katru paauklēt…
Jāteic, ka Mušinsku īpašā situāciju izpratne parasti izvērtās konkrētā rīcībā. Piemēram, kad pēc kara Elza atgriezās no sanatorijas Cēsīs, kur ārstēja tuberkulozi, vecāki bez vārda runas pārcēlās uz Vilci, lai meita varētu būt lauku gaisā.
– Viņi mani vienmēr atbalstīja, atceras Elzas kundze.
«Kurš pirmais nāks pretim…»
«Klinšu aizā» auga četrpadsmit bērnu vecumā no trim līdz četrpadsmit gadiem. Pirmo bērniņu darbinieki sameklēja bērnu silē Akadēmijas ielā. Norunājuši tā – kurš pirmais nāks pretim, to ņemsim. Pirmais pretim nāca mazais Alberts, kuram vecākus bija atņēmis traģisks ģimenes ķīviņš.
Arī par citiem Elzas kundze vēl atceras: Gunārs slimojis ar austiņām, Laimonis, Ilvija, Elmārs un mazā Ārija – visi bijuši no vienas ģimenes.
Kristīgais bērnu nams pastāvēja dažus gadus, kamēr bija jābēg, jo sākās Jelgavas bombardēšana.
– Kad sāka laist bumbas uz galvas, bija jādomā par bērnu drošību, atceras Elza Mušinska. Meklējām vecāsmātes, citus radiniekus, Albertu audzināšanā paņēma mācītājs Kalniņš.
Paldies par rūpēm!
Vēl daudzus gadus pēc kara Elza Mušinska ir dzirdējusi «paldies» par rūpēm, ko bērni saņēma mazajā bērnu namā. Tie pienākas gan mācītāja Kalniņa mātei, kas kā skolots cilvēks uzņēmās audzinātājas pienākumus, saimniecei Paulīnei, mācītājam Haraldam Kalniņam – nama organizētājam un vadītājam. Elzas Mušinskas ziņā bija viss, kas attiecas uz bērnu uzturēšanu. Viņa raudzījās, lai bērni kārtīgi saģērbti aiziet uz skolu (pati arī šuva), lai vienmēr būtu ko galdā likt. Sestdienās bijusi lielā «bādēšanās».
– Lai tiktu ar visu baru galā, darbs bija liels, bet man nekas nebija par grūtu, – atceras Elzas kundze.
Kad jautāju, kāpēc kristīgajam bērnu namam tā dibinātāji toreiz izvēlējās tik neparastu nosaukumu «Klinšu aiza», Elza Mušinska atbildēja:
– Mēs ar mācītāju Kalniņu kā klinšu aizā paslēpām bērnus.
