1944. gada jūlija beigas mūsu pilsētas vēsturē paliks kā traģiskākās dienas, kas daudziem jelgavniekiem pienāca strauji un negaidīti.
1944. gada jūlija beigas mūsu pilsētas vēsturē paliks kā traģiskākās dienas, kas daudziem jelgavniekiem pienāca strauji un negaidīti. Jelgavas degšana, kuras atblāzmu varēja redzēt gan Rīgā, gan Dobelē un Elejā, ir viena no spilgtākajām Otrā pasaules kara epizodēm.
Nav skaidru ziņu, cik karavīru, civiliedzīvotāju tad aizgāja bojā. Pēc padomju puses ziņām, viņu karaspēka zaudējumi (kopā ar ievainotajiem) bija 15 tūkstoši vīru. Taču tā ir ļoti nepilnīga informācija. Zināms, ka Jelgavas iedzīvotāju skaits kara gados saruka par pusi jeb 18 tūkstošiem.
ES mierināja karojušos
Padomju laikos vietējā avīze šajās jūlija dienās rakstīja, par to, cik drosmīga un stipra bijusi Padomju armija, 25 dienās izdarot frontes pārrāvumu 400 kilometru garumā (no Vitebskas līdz Klapkalnciemam pie Rīgas jūras līča), tika intervēti padomju frontinieki, no kuriem astoņdesmito gadu sākumā ap trīsdesmit dzīvoja Jelgavā.
Tad nāca atmodas sākums, kad beidzot labus vārdus par savu drosmi un cīņassparu sagaidīja tie, kuri cīnījās pretējā frontes pusē. Taču, laikam ejot, arvien vairāk atkailinās jautājums par karu kā traģēdiju visām tajā iesaistītajām pusēm. Kā tas vispār bija iespējams, ka Eiropas tautas nonāca tik tālu, ka tāds slaktiņš izcēlās?! Vai tiešām cilvēces kultūras, civilizācijas čaula ir tik trausla, ka it viegli to pārspēj tieksme iznīcināt! Jāpiebilst, ka savulaik mums mūsdienās tik politiski svarīgā Eiropas Savienība tika dibināta ne tikai tāpēc, lai sekmētu Rūras ogļu un Lotringas dzelzsrūdas krājumu racionālu izmantošanu. Proti, bija ļoti aktuāli politiski samierināt agrāk karojošās puses – vāciešus, angļus, frančus, itāļus. Tagad diezgan svarīgi šo Eiropas Savienības garu iekopt Latvijas sabiedrībā, kur taču arī ir cilvēki, kuri karoja abās pusēs un kuru pēcteči vēl kādu laiku šos notikumus atcerēsies.
Nežēloja ne pilsētu, ne karavīrus
Ir viedoklis, ka Jelgavu nopostīja tāpēc, ka padomju ģenerāļiem vajadzēja ordeņus. Padomju tanku izrāviens līdz pat Klapkalnciemam bija vajadzīgs, lai Staļinam varētu ziņot, ka padomju spēki tikuši līdz Baltijas jūrai. Leģenda stāsta, ka pēc minētā frontes pārrāvuma Kremlī pat nogādāta padomju tankistu piesmelta pudele ar Rīgas līča ūdeni. Pēc tam, kad no aizmugures apietie vācu spēki atsvieda krievu tankistus atpakaļ no jūras līdz Kalnciemam, Staļins esot teicis, ka tagad šo ūdeni vajagot atliet jūrā atpakaļ… Vairākas reizes Jelgava gājusi, frontes valodā runājot, no rokas rokās. 1944. gada 31. jūlija vakars, kad Maskavā par godu Jelgavas ieņemšanai salutēja, mūsu pilsētai mieru vēl nenesa. Jau 1989. gada publikācijās Jelgavas Vēstures un novadpētniecības muzeja pētnieks Mudiņš Leitāns, kas zinātniski rūpīgi bija ķēries pie šo kauju pētīšanas, rakstīja, ka apšaudes Jelgavas pilsētas teritorijā turpinājās līdz pat 1944. gada oktobra vidum (kad padomju karaspēks bez lielām kaujām iegāja Rīgā), bet Jelgavas apriņķī, kas iestiepās Kurzemes katlā, karoja līdz pat 1945. gada 9. maijam. Tādēļ nav brīnums, ka šīs karadarbības dēļ gāja bojā 90% no pilsētas apdzīvojamās platības, kā arī arhitektūras pieminekļi, tajā skaitā baznīcas, tilti un citas komunikācijas.
Astoņdesmito gadu Jelgavā, kad sāku praktizēt žurnālistikā, atceros kādu nejauši Zirgu ielā (padomju laikos tā bija nosaukta Padomju Savienības varoņa Fjodorova vārdā) satiktu jelgavnieku, krievu, kas teica vārdus, ko tolaik drukāt nedrīkstēja: «Mūs te atveda uz kautuvi.» Droši vien tagad šis karotājs jau ir aizsaulē, bet viņa izmisums ir palicis prātā. Tomēr Jelgavā vēl ir kaut daži cilvēki, kas atceras 1944. gada jūlija notikumus. Viens no tiem ir Latviešu biedrības aktīvists Jānis Raģis, kas ilgu laiku bija pazīstams kā LLU sporta nama direktors.
Septiņpadsmitgadīga jaunekļa redzējums
«Esmu dzimis 1927. gadā Jelgavā, Krišjāņa Barona ielā 2 (māja atradās pie tagadējā pilsētas kultūras nama). 1944. gada vasarā es biju septiņpadsmitgadīgs jauneklis, kuram prātā sports un izklaide. Šķita skaidrs, ka mani un citus vienaudžus iesauks vācu armijā. Taču centāmies visādi to novilcināt. Jelgavā tolaik bija dažādas rezerves vienības, kursi, štābi, kuros no frontes vaļā tikušie leģionāri centās pagarināt savu prombūtni no kauju laukiem. Pils saliņā tika ballēts uz nebēdu. Kad nāca ziņas par frontes tuvošanos, domājām, ka vispirms sarkanie uzbruks Rīgai. Uzlidojumu Jelgavai nebija, atskaitot dažus ziemā. Taču tie lielus postījumus nenodarīja.
27. jūlija rītā bija pirmā gaisa trauksme. Dzirdējām frontes dunoņu un uzzinājām, ka tikusi bombardēta Eleja. Taču pilsētas iedzīvotāju noskaņās tas vēl neko daudz nemainīja. Pusdienas laikā jauniešu bariņā devāmies uz staciju pavadīt draugus, kuriem vajadzēja braukt uz Grobiņu, kur atradās lidotāju skola. Gaidot vilcienu, nometāmies tagadējā «Daugavas» stadionā. Spēlējām bumbu, dziedājām.
Jelgavas stacijā tolaik, kā pats vēlāk pārskaitīju, bija 36 sliežu ceļi. Pēc frontes pārrāvuma pie Šauļiem tā tika piedzīta pilna ar vilcieniem. Visvairāk bija bēgļu no Vidzemes, Latgales, divi sanitārie vilcieni, vācu karavīri, kas devās atvaļinājumos uz Vāciju. Tas bija stulbums, ka apmēram pusstundu pirms uzlidojuma kaut kur pa vidu tika iebraukts ešelons ar munīciju. Turklāt nekādas pretgaisa aizsardzības sistēmas stacijā nebija. Jaunais pilsētas komandants ģenerālleinants Flugbeils iepriekšējā dienā izsludināja Jelgavu par cietoksni. Patiesībā tas bija cietoksnis «uz papīra». Kā piecdesmitajos gados trimdas presē rakstīja Alberts Eglītis, todien pilsētā leģionāru spēkus veidoja 8 virsnieki, 74 instruktori, 314 kareivji, no kuriem sakomplektēja divas rotas. Ievērojamu vācu vienību šeit nebija, vienīgi štābi, itāļu lidlauka personāls un dažas nenozīmīgas aizsardzības grupas.
Tad pēkšņi parādījās lidmašīnas un sāka bombardēt staciju. Mana žakete, soma ar dokumentiem – viss palika stadionā. No vilcieniem ārā metās pūlis – ievainotie, karavīri, bēgļi. Eksplodēja vagoni ar degvielas cisternām, kas bija nostādīti turpat blakus stadionam. Cilvēki steigā atstāja arī blakus stacijai esošo slimnīcu, daži pat lēca ārā pa otrā stāva logiem. Pārskrēju Zemgales prospektu un domāju iekļūt kara laikā pie Lāčplēša pieminekļa uzbūvētajās patvertnēs, kur vīri ar šautenēm dauzīja nost piekaramās atslēgas, taču ieskrēju kapos (apmēram vietā, kur tagad Zemgales prospektā ir baltais krusts). Pēc tam tiku tagadējās Transporta policijas pagrabā. Šajā stingrajā mūra ēkā bija ierīkota patvertne.
Lidmašīnas, nometušas bumbas, nākamajā lokā, zemu laižoties, šāva ar ložmetējiem. Visvairāk kritušo bija starp bēgļiem. Vācu karavīri bļāva un prasīja, kā var tikt ārā no pilsētas. Par Jelgavas aizstāvēšanu viņi nedomāja.
Pēc brīža izlīdām no cilvēku pārpildītās patvertnes un sāku skriet pa Stacijas ielu uz Mātera ielas pusi. Tad nogriezos uz 15. maija skolas (tagadējās 2. ģimnāzijas) pusi. Pēkšņi – briesmīgs sprādziens. Pagriezu galvu atpakaļ. Skats bija tāds, kā vēlāk kinofilmās, kad rādīja atomsēni. Sprāga munīcijas vilciens. Viens vācietis nokrita man priekšā. Darīju tāpat. Jutu, ka kaut kas aiziet gar acīm un visa seja bija asinīs. Vēl daži milimetri, un acs būtu ārā. Taču šķemba norāva tikai uzaci. Arī dibenā bija trāpījusi šķemba.
No 15. maija skolas, kur atradās hospitālis, nesa ārā ievainotos. Tad atkal notika briesmīgs sprādziens. Kāds vācietis vai šucmanis pa Mātera ielu uz centra pusi brauca ar velosipēdu. Triecienvilnis, ar šķembām nogalinot, trieca viņu pret mājas sienu. Grēbnera parkā, kur vēl tagad ir tās koka mājas, dzīvoja man pazīstama Andersonu ģimene. Andersona kundze mani pārsēja, iedeva baldriānu, un es devos uz Svētes pagasta Jaunzemjiem, mājām, kur mana ģimene bija patvērusies. No Ruļļu kalnu puses nāca otrais lidmašīnu vilnis, es saskaitīju divdesmit septiņas. No Ruļļu kalniem šāva zenītložmetēji. Atkal panika bēgļu un karavīru pūlī uz Tērvetes ielas pie pagrieziena uz Baložu kapiem. Leģionāri mani pie Jaunzemjiem atrada, kad jau biju zaudējis samaņu. Divas naktis nogulēju pagrabā, kā māte stāstīja, murgos bļāvis par līķiem un asinīm. Nav zināms, cik toreiz, sevišķi stacijā, gāja bojā cilvēku, taču varēja būt simtiem. Manuprāt, šajā vietā vajadzēja izveidot kādu piemiņas zīmi.»
