«Karu es redzēju vairāk nekā cits karodams,» par bērnībā pārdzīvoto saka pensionētais inženieris no Ozolniekiem Gunārs Barups. Viņš, jaunākais no četriem Barupu dēliem, piedzima 1931. gadā. Brālis Jānis pasaulē nāca 1922., māsa Lauma – 1923., Eduards – 1925., Oļģerts – 1927. gadā. Karu Gunārs ir skatījis bērna acīm, dzīvojot uz frontes līnijas Tukuma pusē, Praviņu pagastā, kā arī līdz sirds dziļumiem izjutis caur karā iesaukto brāļu likteņiem. Publicējam viņa piezīmes par savu ģimeni tajā skarbajā un traģiskajā laikā.
1939. gada pavasarī, īsi pirms Latvijas okupācijas un Otrā pasaules kara sākuma, mūsu ģimene no Ozolnieku pagasta Caunēm pārcēlās uz Tukuma rajona Praviņu pagastu, kur tika iegādāta jaunsaimniecība Spirgus muižas centrā. Caunēs, kas piederēja Jelgavas pilsētas valdes loceklim, kurlmēmo skolas izveidotājam un vadītājam Paulam Bendrupam, tēvs bija rentnieks, taču, ģimenei prasmīgi saimniekojot un uzkrājot līdzekļus, kā arī saņemot bankas aizdevumu, piepildījās ģimenes mūža sapnis par jaunsaimniecību.
Spirgus pastā bija drošāk
Līdz ar Latvijas okupāciju 1940. gadā dzīve krasi mainījās. Spirgū izvietojās Sarkanajā armijā iekļautā Latvijas armijas artilērijas vienība, kuru jaunā pavēlniecība bija izlikusi no savām agrākajām kazarmām. Pulkvedis, virsnieki, disciplinētie instruktori un kareivji, zirgi un to vilktie lielgabali – viss mums, zēniem, likās ļoti interesanti. Kā ēna pār šo vienību bija divi uzraugošie krievu virsnieki, kuriem bija speciāls uzdevums izsekot latviešu karavīrus. Mūsu mājā atradās arī pasta nodaļa, ko vadīja māsa Lauma. Latvijas armijnieki bieži nāca uz pastu, lai nodotu savas vēstules privāti. Viņiem bija aizdomas, ka krievu virsnieki ir apmācīti, zina latviešu valodu, tikai to neizrāda.
1941. gada 11. jūnijā jeb 11 dienas pirms Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai Spirgus muižā izcēlās katastrofāls ugunsgrēks. Ļoti sausajā jūnijā vilnas putekļu eksplozijas dēļ nodega vilnas kārstuve, dzirnavas, arī mūsu māja – kopā 11 ēkas. Tā kā muižā atradās MTS, ugunsdzēsēji tika mobilizēti no visas apkārtnes. Stāstīja, ka Tukumā pat uz ielas ķerti cilvēki, lai nāk palīgā dzēst. No dažiem šiem gadījuma palīgiem gan vairāk bija sliktuma nekā labuma, jo tie zaga no uguns izglābtās mantas. Mēs tolaik zaudējām visu savu iedzīvi.
Lietuvieši svešiem karot negāja
Vecāko brāli Jāni iesauca vācu armijā 1943. gada rudenī. 1940. gadā Jelgavā viņš bija pabeidzis arodskolu un strādāja VEF. Jāni norīkoja zenītartilērijā. Mācības notika Lilastē. 1944. gada ziemā viņš atradās frontē pie Opočkas. No turienes sūtītajās vēstulēs Jānis savu atrašanās vietu sauca par «nolādēto zemi». Martā austrumos sākās krievu lieluzbrukums. Laimīgā kārtā īsi pirms tam Jānis no pirmajām līnijām bija izsaukts uz aizmuguri saņemt jaunos četrstobru zenītložmetējus. Krievi uzbrukumu sāka ar artilērijas viesuļuguni, kas kā blīva uguns siena nosedza mūsu aizsardzības līniju. Jānis vēlāk stāstīja, ka tika saņemta pavēle sagatavot ložmetējus krievu tālākā uzbrukuma nosprostošanai. Taču tika segta atkāpšanās. Leģionāri braukuši caur mežiem, kur uz viņiem šāvuši partizāni. Viņi tiem šāvuši pretī ar četrstobru zenītložmetēju. Atkāpšanās ceļā vācieši postījuši sādžas.
Pēc atkāpšanās kaujām Jānis smagi saslima un nokļuva Kauņas slimnīcā. Uzņēmīgā māte vācu komandatūrā Jelgavas pilī nokārtoja atļauju dzelzceļa biļetes iegādei uz Kauņu. Lietuvā viņu pārsteidza tas, ka lietuvieši nebija tik atkarīgi no vāciešiem. Vilcieni bija pilni ar pārtikas maisiem. Nekādas kontroles pār spekulāciju. Viņu vīrieši nebija iesaukti karā. Kauņas slimnīca atradās jaunā, modernā pirmskara ēkā ar labu aprūpi un ēdināšanu. Pēc slimnīcas brālis dabūja atvaļinājumu. Vēlāk viņš aizbrauca pie mātes māsas, kas dzīvoja pie Baldones mežainā apvidū un faktiski dezertēja. Viņu arī nemeklēja. 1944. gadā pēc krievu ienākšanas Rīgā Jānis atgriezās darbā VEF. Mēs par Jāni dabūjām zināt tikai pēc tam, kad ienāca krievi. Starp viņiem bija kāds labsirdīgs latgalietis čekists. Pēc mūsu lūguma, braucot uz Rīgu, viņš iegāja pie mūsu radiem, kas uzrakstīja zīmītē, ka viss ir kārtībā un ka Jānis strādā. Ar brāli tikāmies tikai pēc kapitulācijas. Viņš nodzīvoja garu un pilnvērtīgu mūžu, tā arī strādāja VEF.
Oļģerta un Eduarda kārta
1944. gada augustā krievi caur Tukumu izlauzās līdz jūrai. Pie mums Spirgū četru ceļu krustpunktā bija ierīkota krievu komandatūra. Tās vadītājs gados vecāks staršina bieži nāca pie mums pusdienā. Viņš brīdināja, ka drīz klāt būs civilā vara, kam var sekot jauniešu mobilizācija krievu armijā. Taču pēc trim nedēļām krievus patrieca. Ieradās latviešu leģionāri. Tēvu kā vezumnieku paņēma latviešu vienību pārvešanai uz frontes līniju Līvbērzes apkārtnē. Vēlāk viņu arī norīkoja klaušās frontes apgādei. Tajā laikā atjaunojās pagastu vara, kas jauniešu mobilizēja vācu armijā. Pirmo Gaisa spēku izpalīgos paņēma manu brāli Oļģertu, pēc tam Eduardu – armijas dienestā. Māte abus dēlus aizveda uz iesaukšanas vietu Tukumā.
Būdams Gaisa spēku izpalīgs Oļģerts kopā ar savu grupu no Tukuma devās uz Rīgu. Pa ceļam Slokas papīrfabrikā viņi bija pārgulējuši noliktavās uz lignīna ruļļiem. Tieši tajā laikā bija notikusi drūmākā drāma gaisa izpalīgu vēsturē. 1944. gada 19. septembrī nakts uzlidojumā Mazajā Nometņu ielā gāja bojā 41 gaisa spēku izpalīgs, 16 un 17 gadu veci puiši. Runāja, ka lidmašīnām, kuru bumba trāpīja mājai, kur izvietojās gaisa izpalīgi, tika signalizēts. Slokā Oļģerta vienība tika pagriezta pretējā virzienā – tā devās uz Liepāju. No turienes ar kuģi, uz kura bija bēgļi un ievainotie karavīri, gaisa izpalīgi veiksmīgi nokļuva Gotenhāfenā Vācijā. Jūras pārgājienā vairākkārt izsludināja zemūdeņu trauksmi. Ar vilcienu gaisa izpalīgi nokļuva Egerā, kas atrodas Sudetijas apgabalā bijušajā Čehijā. Jāpiebilst, ka pēc kara Čehija Sudetiju atguva un visus vāciešus kā okupantus no turienes padzina. Izvēle – atgriezties Latvijā Gaisa spēku izpalīgu nometnē. Pēc apmācībām gaisa izpalīgi tika norīkoti svarīgu objektu apsargāšanā.
Oļģerts apkalpoja lidotāju lamatas – pretaviācijas sprostbalonus, ko gaisā vajadzīgā augstumā noturēja izturīga tērauda trose. Sabiedrotie dienu no dienas, kā arī naktīs Vācijas bombardēšanai sūtīja četrmotorīgo bumbvedēju armādas. Izraudzīto objektu tās noklāja ar tā saukto bumbu tepiķi – fugasa un fosfora bumbām. Ko nesagrāva, tas sadega. Bieži zēnus sūtīja vākt drupas.
Tuvojoties 1945. gada pavasarim, Oļģerta vienību nosūtīja uz rietumiem. No gaisa izpalīgiem bija domāts veidot kaujas grupu tanku iznīcināšanai. Par laimi, Oļģerts ar saviem likteņa biedriem nokļuva amerikāņu gūstā. Tālāk viņš tika vests uz Francijas dienvidiem un izmitināts nometnē Marseļā. Apsargi bijuši labvēlīgi noskaņoti dienvidslāvi. Mūsu gaisa izpalīgi saņēmuši lietotas amerikāņu karavīru formas. Vācu smago kara zābaku vietā tad nu dabūjuši gaišus šņorzābakus ar ādas vai gumijas zoli, vācu frenča vietā – vieglu vilnas blūzi, bet mēteļa vietā – drošu vējjaku ar rāvējslēdzēju. Arī uzturs bijis ciešams. Nu latviešu zēniem bija jāizšķiras par nākotni, ko darīt tālāk. Franči nāca aģitēt par stāšanos ārzemnieku leģionā, piedāvāja tūlītējus labumus un nākotnes izredzes. Krievu pārstāvniecība aģitēja par atgriešanos dzimtenē. Dzimtenes pievilkšanas spēks bija daudz iedarbīgāks. Sarežģīts 1945. gada rudenī bija Oļģerta mājupceļš. Krievu zonā bija saformēts vilciena sastāvs, kurā atradās visdažādākā publika – bijušie gūstekņi, bēgļi, uz Vāciju izsūtītie strādnieki. Mājās Oļģerts atgriezās novembra beigās. Pirmais mūsu jautājums bija: «Vai neesi saticis brāli Eduardu?»
Arī Oļģerts nodzīvoja garu un pilnvērtīgu mūžu.
«Mums jāstājas vācu vienību vietā tur, kur gaidāmi uzbrukumi»
Par Eduardu ģimenei bija zināms, ka 1944. gada septembrī viņu kopā ar Austrumu frontē smagi cietušās divīzijas karavīriem ar kuģi no Rīgas nogādāja Dancigā. Tajā laikā mēs no mājām Spirgū, kas atradās piefrontes joslā, netikām evakuēti. Decembrī no brāļa saņēmām divas vēstules, vairākas nosūtījām pretī. Taču Eduards savā dienasgrāmatā, ko saņēmām vēlāk, par to neko neminēja. Droši vien nebija saņēmis.
1945. gada 12. janvārī krievi sāka lieluzbrukumu Austrumprūsijā un Pomerānijā. Tādos apstākļos latviešu divīzija cieta ļoti lielus zaudējumus. Brālis dienasgrāmatā rakstīja: «Mums jāstājas vācu vienību vietā tur, kur gaidāmi krievu uzbrukumi. Visu laiku turas auksts.» Eduards piemin, ka drausmīgs bija smagi ievainoto un karagūsteķnu liktenis. Leģionāri lauzās uz rietumiem pie sabiedrotajiem.
Arī Eduards bija starp tiem, kuriem gar jūru izdevās tikt pie amerikāņiem. Viņu pārvietoja uz Oldenburgu Holšteinā, Putlosas gūstekņu nometni. Tur nācās dzīvot pamestās mājās vai paštaisītās teltīs. Par būvniecības materiāliem kalpoja viss, ko apkārtnē varēja savākt. Pārtika pie vāciešiem bija dārga. Pārtikas krājumus varēja papildināt, lasot vārpas novāktajos vācu laukos. Naktīs zaga kartupeļus un šķina pupas. Tas gan bija aizliegts. To apkaroja lauku sardze, bruņoti vācu gūstekņi. Ēdamā trūkums spieda riskēt. Kādā naktī, kad Eduards meklēja pārtiku, viņu smagi ievainoja. 1945. gada 17. augustā slimnīcā viņš mira. No Eduarda nometnes biedriem mēs Spirgū saņēmām ziņu par viņa nāvi. 1948. gada 11. februārī no Vācijas saņēmām arī oficiālu informāciju par to, ka brālis miris
Oldenburgas Holšteinā lazaretē un apglabāts vietējā kapsētā. Sūtījumā bija dažas personiskās mantas, arī frontes dienasgrāmata, ko tiku lasījis. 2010. gada jūlijā mūsu ģimene apmeklēja Oldenburgu Holšteinā. Vācu policisti mums parādīja kapsētu, kur atradām arī brāļa piemiņas plāksni. Kapi bija rūpīgi kopti.
