Sabiedrībā valda uzskats, ka karadienests ir zaudēts dzīves posms. Bet vai tā ir? Der atcerēties tautas parunu, kurā mammas luteklis teorētiski mācījās kalēja amatu.
Sabiedrībā valda uzskats, ka karadienests ir zaudēts dzīves posms. Bet vai tā ir? Der atcerēties tautas parunu, kurā mammas luteklis teorētiski mācījās kalēja amatu. Savukārt karadienestā puišelis pārtop vīrietī, pat vīrā, turklāt tas notiek samērā nemanot. Atliek vien aizmirst mammas konsultācijas par cilvēka un bērna tiesībām. Taures signāls: «Celties!», un visi vīriešu kandidāti ir kājās un dodas uzlādēt enerģiju gan plus, gan mīnus grādos. Un brīnums, visi atgriežas dzīvi, veseli un enerģijas pilni. Tā dienu no dienas tiek audzināta pienākuma apziņa no maza asniņa līdz kaut kam spēcīgam. Tas, kas to izgājis, nepastums vārgāku cilvēku no tramvaja durvīm, necentīsies ātrāk iespiest savu pēcpusi sēdvietā, nepaies garām ledū ielūzušam bērnam, bļitkotājam, pat sunītim. Pēc dienesta vīri, ja vajag, spēj darīt visu bez jebkāda ekonomiska pamatojuma, lai novērstu kaut kādas nenormālības. Viņi «necīnās ar korupciju» (par samaksu), «nesargā Latviju no nepareizi domājošiem» (teroristi), bet izpilda Latvijas vīra pienākumus (neatkarīgi no tautības). Pret tādiem cilvēkiem jūt cieņu. Tiesa gan, no svara ir instruktoru un virsnieku kvalitāte. Viņiem jāzina, ka karadienestā iesauktais ir balta lapa jeb māla pika, kas jāpiepilda ar saturu, jānorūda ugunī un jāizveido tas, ko pasaulē pieņemts apzīmēt ar vārdu «vīrietis»! Tādam nebūs pieņemams, ka māte viņam klāj gultu vai meklē zeķes, sieva nes smagu iepirkumu somu laikā, kad šis «vīrs» iet blakus ar cigareti mutes kaktiņā un kabatās sabāztām rokām. Mūsu mīļajiem vecākiem ir smags arguments – zēnu veselība, jo, pēc statistikas, tikai 18% atbilst karavīra prasībām. Tiesa, «kritēriji» ir konfidenciāli, ja vien tie ir. Dižkungu vietā man būtu kauns skandināt, ka mūsu valstī ir 82% invalīdu. Kas tādu bēdu zemi ņems ES un NATO? Jāsauc izmisumā: «Ak tu kungs!» Pacifisms – tā ir jauka lieta, ja sit citu, ja pašu, tad… Septiņus gadus apspriest alternatīvā dienesta likumu pat ASV senāts neatļaujas, turklāt tas galīgi nav vajadzīgs, jo bruņotajos formējumos ir amati, kur ieroci pat sapnī neredz. Sanitāri, pavāri, rakstveži, drēbnieki, kurpnieki un vēl daudzi citi, kur nav ne jālādē, ne jāšauj. Nebūtu nepieciešami arī «abortu likumi», jo tie nenodrošina sieviešu cilvēktiesības, bet gan «vīreļu» tiesības uz ērtībām, bezatbildību un tieši – cūcību. Tāpēc aicinām jauniešus pulkveža Jukuma Vācieša vārdiem: «Puikas, esiet kā vīri!»
