Valsts svētku dienā solokoncertu Jelgavā sniedza Londonas Karaliskās mūzikas koledžas audzēknis Maksims Beitāns.
Daudzo pasākumu laikā kāds varbūt ne pārāk skaļš, toties muzikāli augstvērtīgs un sirsnīgs notikums piepildīja 18. novembra pēcpusdienu Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā. Ar čella solo koncertu uzstājās Maksims Beitāns – dzimis jelgavnieks, kas čella stīgām pieskāries četru gadu vecumā un līdz pat Jelgavas Mūzikas vidusskolas absolvēšanai 2006. gadā šo instrumentu apguvis pie skolotājas Irinas Titarenko, nu jau divus gadus studē Karaliskajā mūzikas koledžā Londonā, kur viņa pedagogs ir Aleksandrs Bojarskis.No baroka līdz 20. gadsimtamKā sacīja muzikoloģe Maruta Bērziņa, muzeja zāles akustika un noskaņa ir īpaši piemērota tieši čella skaņām, un par to varēja pārliecināties ikviens klausītājs, kuri šoreiz bija pulcējušies vēl kuplākā skaitā, nekā ierasts redzēt Ģ.Eliasa muzejā rīkotajos klasiskās mūzikas koncertos. Netrūka arī jaunā mūziķa kādreizējo skolotāju un kolēģu (arī koncerta vadītāja M.Bērziņa savulaik Jelgavas Mūzikas vidusskolā mācījusi Maksimam mūzikas teoriju), kas notiekošajam piešķīra īpašu šarmu. M.Bērziņa atgādināja daudzos M.Beitāna nopelnus dažādos valsts un starptautiskos konkursos (to ir ap 15), bet galvenais bija muzicēšana.M.Beitāns sāka ar vienu no čellistu pamatrepertuāra stūrakmeņiem – Johana Sebastiana Baha «Svītu Nr.6 čellam solo» Re mažorā, un sešdaļīgais baroka dižmeistara skaņdarbs tika atskaņots ar tam piemītošo cēlo atturību. Koncerta turpinājumā varējām gremdēties romantisma pasaulē. Kopā ar pianisti Natāliju Prihodčenko izpildītā Franča Šūberta sonāte «Per arpeggione» varbūt nav pazīstamākais komponista darbs, tomēr sirds siltums strāvoja vai ikkatrā melodiskā priekšnesuma skaņā.Pēc klasiskā repertuāra M.Beitāns iepazīstināja klausītājus ar mūsdienām nedaudz tuvākiem ritmiem, atskaņojot 20. gadsimta mūziku – Zoltana Kodaja «Sonāti čellam solo». Varējām dzirdēt ungāru komponista daiļrades sākuma posmā (1915. gadā) sacerētās sonātes pirmo, dramatiska sasprindzinājuma pilno daļu, kur izpaudās Maksima kā čellista tehniskais varējums.Fakti no «aizkulisēm»Nelielai atkāpei, iedrošinot nākamos muzeja koncertu apmeklētājus, prieks atklāt, ka tiek domāts arī par nopietnajā mūzikā mazāk «iesvaidītajiem» – tā šoreiz no koncerta vadītājas M.Bērziņas stāstījuma varēja uzzināt, ka Z.Kodaja skaņdarba atskaņojumam nepieciešams pārskaņot divas zemākās čella stīgas, tā paplašinot instrumenta diapazonu. Uzzinājām arī interesantu faktu, ka M.Beitāns vasarā, atzīstot viņa labos nopelnus mācībās Anglijā, uz trim mēnešiem ieguvis tiesības spēlēt 1753. gadā izgatavotu Veronas čellu.Tagad Maksims atkal spēlē «parastu» instrumentu, kas gan netraucēja pabeigt koncertu ar virtuozi izpildītu Georga Frīdriha Hendeļa «Pasakalju» (krievu čellista Dikova aranžējumā), atgriežoties pie baroka mūzikas. Vēl tikai, atbildot uz klausītāju jūsmīgajiem aplausiem, piedevās izpildītais Pjotra Čaikovska «Sentimentālais valsis», un «Ziņām» radās izdevība pārmīt dažus vārdus ar pašu M.Beitānu.Priecīgā atkalredzēšanāsMaksims pastāstīja, ka līdz studiju beigšanai Anglijā, kur pašreiz viņš mācās Karaliskās mūzikas koledžas bakalaura programmas otrajā kursā, palikuši vēl divi gadi. Čellists ir ļoti iepriecināts par uzaicinājumu koncertēt dzimtajā pilsētā tieši Latvijas jubilejas dienās (Maksims uzstājās arī 15. decembra ekumeniskajā dievkalpojumā Sv.Annas katedrālē un svinīgajā valsts svētku pieņemšanā). Koncerts Ģ.Eliasa muzejā bijis pirmais pilnas programmas solokoncerts, ko viņš sniedz Latvijā pēc divarpus gadu pārtraukuma. Maksims jutās aizkustināts par silto uzņemšanu Jelgavā un uzaicināja savus cienītājus uz jaunu tikšanos – viņa soloprogrammu (gan nedaudz mainītā sakārtojumā) varēs dzirdēt arī 21. novembrī pulksten 18 Eduarda Smiļģa Teātra muzejā Rīgā.
