Ne tiesāt un moralizēt, bet saprast, ko no valsts vēsturē nozīmīgā Kārļa Ulmaņa dzīves mums vajadzētu mācīties, – šādi varētu rezumēt diskusiju “Pretrunība un neviennozīmība vēsturē”, kas notika Kārļa Ulmaņa piemiņas muzejā “Pikšas” Dobeles novadā.
Ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu pērn Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Kaspars Zellis veica pētījumu, kura viens no mērķiem ir radīt pamatu jaunai ekspozīcijai par K.Ulmani.
Vecajai ekspozīcijai – atmodas zīmogs
Vēl pagaidām interesentiem ir iespēja apskatīt ekspozīciju, kāda atjaunotajās Pikšu mājās tapa 1994. gadā. To kopā ar domubiedriem radīja ilggadējā “Pikšu” muzeja vadītājs K.Ulmaņa brāļa Jāņa Kristapa mazdēls Gunārs Ulmanis. Piecdesmit mūža gadus viņš pavadīja Krievijā, Sibīrijā, kur kopā ar ģimeni kā bērns tika izsūtīts 1941. gadā. 1991. gadā G.Ulmanis kopā ar sievu Gražinu atgriezās Latvijā un ar lielu dedzību uzņēmās piemiņas muzeja lietas, pirmos divus gadus strādājot bez algas.
Kad sākās atmoda, Pikšu vietā bija daži mūri un krūmiem aizaugusi liepu aleja. 70. un 80. gados, meliorējot lielos laukus, tika nolīdzinātas līdz ar zemi dzīvojamā māja, klēts, pirts, smēde, kā arī citas saimniecības ēkas. Liela daļa no tām laika gaitā tika būvētas no jauna. Tādēļ piemiņas muzeja ekspozīcijā nav neviena memoriāla priekšmeta – viss ir sagādāts vai iedāvināts. Pirmā tapa dzīvojamā māja, kurai pamatakmens tika ielikts 1990. gadā. Kompozīcija izveidota vienkārša – vienā istabā latviešu zemnieka mājas iekārtojums 20. gados, otrā – 30. gadu beigās. Pirmās istabas iekārtojums izskatās ļoti pieticīgs un šaurs, toties otrajā – grezni porcelāna trauki, elektrības lampa, radio, prese, grāmatu plaukts un pulkstenis pie sienas. Secinājums skaidrs – Latvijas zemnieku dzīves apstākļi ulmaņlaikos uzlabojās. Pozitīvo iespaidu pastiprina zāle ar stendiem, kur, piemēram, minēts, ka Ulmaņa autoritārā režīma apstākļos Latvijā tika atklāts vairāk nekā simts jaunu lauku skolu. Arī Ķeguma HES uz Daugavas diez vai būtu uzcelts, ja ne vadoņa stingrā griba.
Taču kas tālāk? Līdz pat aiziešanai mūžībā 2017. gada decembrī šo jautājumu nebeidza uzdot arī muzeja vadītājs G.Ulmanis. Vēl aizvien katru gadu K.Ulmaņa dzimšanas dienai tuvākajā sestdienā uz “Pikšām” brauc LLU vadība, mācību spēki un kārtējie Kārļa Ulmaņa stipendiāti. Šī tradīcija sākās 1990. gadā, kad virmoja pat doma Ulmaņa vārdā nosaukt pašu LLU. Kopējais stipendiātu skaits jau pārgājis pāri simtam. Uz “Pikšām” dodas arī mazpulcēni, bērnu un jauniešu folkloras kopas, braukuši jaunie zīmētāji un gleznotāji. Tomēr vecā paaudze, kas arī labprāt pulcējās “Pikšās” un kuru bērnība ritējusi ulmaņlaikos, pamazām aiziet mūžībā. Līdz ar to muzeja apmeklētāju skaits ir krities (tagadējā muzeja vadītāja Ilga Ķipsne teic, ka beidzamos gados vidēji gadā to apmeklē ap pieciem tūkstošiem interesentu). Sarucis arī atbalstītāju skaits savulaik Ulmaņa dibinātajai Latvijas Zemnieku savienībai, kas tradicionāli 4. septembrim tuvākajā sestdienā “Pikšās” rīko sava dibinātāja jubilejas svinības.
Pretrunīgi vērtētie
Kopš 2019. gada 29. maija, kad par Latvijas Valsts prezidentu tika ievēlēts Egils Levits, mainījusies ir arī gaisotne Rīgas pilī. Proti, Latvijas Valsts prezidenta oficiālās mājaslapas vēstures sadaļā K.Ulmanis vairs netiek godināts par Latvijas Valsts prezidentu, bet gan tā amata izpildītājs. Kā, ejot laikam līdzi, būtu jāmainās “Pikšām”? Par to tad arī diskusija. Pasākumā piedalījās Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Kaspars Zellis, Dobeles novada domes priekšsēdētājs Andrejs Spridzāns, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja nodaļas vadītājs Toms Ķikuts, rakstniece dobelniece Inese Zandere, domnīcas “Creative Museum” vadītāja Ineta Zelča-Sīmansone, Dobeles Novadpētniecības muzeja vēsturniece Beāte Orlova, Dobeles Valsts ģimnāzijas vecāko klašu skolēni, kā arī vairāki citi interesenti.
Rakstniece I.Zandere atzīst – pretrunīgi vērtēts ir arī rakstnieks Andrejs Upītis, kuram ir muzejs dzimtajos Skrīveros, kā arī Rīgā, kur viņš padomju gados dzīvoja. “Skrīveros ir romāna “Zaļā zeme” muzejs, kas stāsta par to, kā rakstnieks iedvesmojies, radot darbu, savukārt Rīgas memoriālajā dzīvoklī ir saglabāts viss, kā Upītim bija padomju laikā. Tas muzejs ļoti nodarbojas ar Andreja Upīša pretrunīgumu,” sacīja I.Zandere. Viņa uzsvēra, ka paradoksālā kārtā tieši no šī Rīgas muzeja ir aizsākušies latviešu rakstnieku “Prozas lasījumi”, kas nu jau ir izvērsušies par tradicionālu festivālu un notiek daudzviet Latvijā. “Es ar to gribu teikt, ka jebkurš muzejs, kas saistīts it kā ar vienu personību, var būt kaut kas vairāk,” savu domu vispārina I.Zandere. Pēc viņas un vairāku klātesošo atzinuma, “Pikšas” varētu izvērsties par muzeju, kas saistās ar jauniešu kustību un “agrārās Latvijas tēlu”.
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pārstāvis T.Ķikuts papildina, ka arī tematika par K.Ulmani ir vairākos muzejos. Rīgā, Sarkandaugavā, interesentu apskatei ir pieejami “Dauderi”, kas ir Latvijas Nacionālā vēstures muzeja nodaļa un stāsta par Ulmani kā autoritāru vadoni. Kā tas nākas, ka ir cilvēks, kam 60 gadu jubilejā valsts var uzdāvināt vasaras rezidenci, retoriski jautāja T.Ķikuts. 90. gadu sākumā ar trimdas mecenāta Gaida Graudiņa un Mākslas muzeju apvienības pūlēm greznais nams, kas līdz Pirmajam pasaules karam piederēja Rīgas alus darītavas īpašnieka Ādolfa Bingnera dzimtai, ir restaurēts un pieejams apskatei. Savukārt Latvijas Nacionālā vēstures muzeja galvenajā ekspozīcijā Rīgā, Brīvības ielā, ir izcelta problēma par Ulmani kā autoritāru vadītāju, kas sevi lika saukt par valsts prezidentu, kaut patiesībā likumīgi ievēlēts nebija. Arī muzeja ekspozīcijā Ulmanis ir atsevišķi nodalīts no demokrātiski ievēlētajiem Latvijas valsts vadītājiem.
Ne attaisnot, ne tiesāt
Dobeles novada domes priekšsēdētājs Andrejs Spridzāns uzskata, ka mēs esam pārāk politizējuši 15. maiju (K.Ulmaņa autoritāro apvērsumu 1934. gada 15. maijā). Viņaprāt, mūsu paaudze, kas nav dzīvē pieredzējusi Ulmaņa darbības laiku, nevar spriest, labi tas bija vai – nē. “Jāvērtē ir Kārļa Ulmaņa darbi, devums sabiedrībai. Ja nav elku, kam līdzināties, mēs pazudīsim kā nācija. Nevaram atteikties no saviem vecākiem,” spriež A.Spridzāns. Viņš aicina vēsturniekus pienācīgi izpētīt Ulmaņa dzīvi un tad pateikt, kā īsti bija. Uz šo aicinājumu T.Ķikuts atbild, ka vēstures zinātnē tomēr nav iespējams visu izpētīt līdz galam un pateikt, kā bija. “Jā, ir versija – ja nebūtu 15. maija, valsts būtu partiju ķīviņos sabrukusi un mēs vispār nekas nebūtu. Tomēr ir jāpasaka, ka Kārlis Ulmanis veica valsts apvērsumu, ar kuru likvidēja paša izveidoto demokrātisko sistēmu,” uzsver T.Ķikuts.
Dobeles domes priekšsēdētājs šo atbildi īsti nepieņēma un pieminēja mūsdienu problemātisko situāciju Rīgas domē, kur, viņaprāt, demokrātiskā pārvalde ir slikta. Viņš aicina ekspozīciju “Pikšās” veidot krāsaināku, nevis melnbaltu, kur viss ir vai nu pareizs, vai nepareizs
Runājot par jaunās ekspozīcijas krāsainību, muzeoloģe I.Zelča-Sīmansone akcentē: “Man gribētos, lai jaunajai ekspozīcijai būtu vēriens. Vienā mājā – labais Ulmanis, otrā – lai ir sliktais,” piebilstot, ka dažkārt muzeju veidošanā trūkst vērienīgu koncepciju.
K.Zellis rosina aizdomāties, ka ilgu laiku Ulmaņa autoritārais apvērsums ticis attaisnots ar paskaidrojumu, ka līdzīgi notika daudzviet Eiropā, izņemot Skandināvijas valstis un Šveici. “Tad es padomāju, ka tieši tāpat var attaisnot arī Baltijas valstu okupāciju. Hitlers un Staļins tolaik okupēja daudzas Eiropas valstis. Vai šis starptautiskais piemērs var kalpot par paraugu lokālu vēsturisku notikumu attaisnošanā?” jautā vēsturnieks. Uz to rakstniece I.Zandere atbild: “Attaisnošanā – nē, bet izskaidrošanā – var.” “Kāda jēga ir kaut ko attaisnot? Vai mums vajag kādu tiesāt? Mums vajag saprast, kāpēc notika tā, kā notika,” uzskata rakstniece. K.Zellim atbildot, ka vēsturē tomēr aktuāls paliek secinājums, ko no pagātnes var mācīties. Savukārt Dobeles ģimnāzijas audzēkņi vēlas, lai atnācējam “Pikšās” kļūtu saprotams, kā veidojās Ulmaņa personība un raksturs.
Diezgan vienoti diskusijā dominēja doma, ka nevajadzētu censties parādīt vienu pareizo patiesību par K.Ulmani, bet gan aicināt cilvēkus domāt un diskutēt par to, kas viņš bija un kāda bija viņa loma 1934., 1939. un 1940. gada un citos vēsturiskajos notikumos. Tika runāts arī par to, ka ekspozīcijā jāatstāj tukša vieta, kur var novietot jaunākos vēstures atklājumus, kas saistās ar K.Ulmani. Šajā saistībā K.Zellis jautāja: “Kā igauņiem iet ar Petsu? Viņi atklāja, ka Petss sadarbojies ar čeku. Ko viņi ar to populārās vēstures un muzeoloģijas jomā ir izdarījuši?” T.Ķikuts teic, ka praktiski nekas nav mainījies. K.Zellis piebilst, ka kinofilmā “Baiga vasara” Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms Munters tiek parādīts kā nodevējs un spiegs, kaut patiesībā vēsturniekiem nekas tamlīdzīgs nav zināms.
“Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās!”
Savā pēdējā radiorunā 1940. gada 17. jūnija vakarā, kad galvaspilsētu jau gandrīz pilnībā kontrolēja okupantu karaspēks, Latvijas valsts vadītājs Kārlis Ulmanis teica šos zīmīgos vārdus, kas kļuvuši par vienu no viņa slavenākajiem teicieniem. Jaunās “Pikšu” ekspozīcijas veidotājs vēsturnieks Kaspars Zellis komentē: “Mani interesē laiks un apstākļi, kad tas tika sacīts un ar kādu nolūku tas teikts. Lielākā daļa cilvēku nedomā kā vēsturnieki. Daudzi domā, ka fakti ir vienkārši sarindojami. Daudzi vērtē personību nevis kontekstā ar tā laika notikumiem, bet saistībā ar pašreizējām norisēm. Te ir tā pretruna, ko sauc par vēsturi kā zinātni un vēsturi, kas ir stāsts, ko daudzi dēvē par kolektīvo atmiņu. Tas ir saistīts ar to, kā vēsturi izmantojam šā brīža vajadzībām. Vēstures personību veikums tiek vērtēts tagad. Un tagad šie Kārļa Ulmaņa vārdi izklausās ļoti nepārdomāti un arī noziedzīgi attiecībā uz tām personām, kuras varēja glābties, nepaliekot savās vietās. Viņi nonāca komunistu rokās. Ja raugāmies uz Kārļa Ulmaņa vārdiem no tā laika skata, tad, manuprāt, prezidenta solis bija izsvērts. Tas bija veltīts, lai cilvēki saglabātu mieru, pieņemtu jauno kārtību. Daudzi uzskatīja, ka tas ir pagaidu variants. Beigsies karš, viss nostāsies savā vietā. Lai izbēgtu no nevajadzīgiem upuriem, steidzīgiem lēmumiem, tika rosināts saglabāt mieru. To, kas notika pēc 17. jūnija (politiskais terors, lielā nacionalizācija, izsūtījums), ne Kārlis Ulmanis, ne kāds cits nevarēja paredzēt.”
