Svetlana Malahveja spītē invaliditātei, šujot tērpus citu priekam
Pēc smagas mugurkaula traumas ārsti Svetlanai deva mazas cerības kādreiz atkal staigāt. Taču ar gribasspēku un neatlaidība viņa spēja piecelties no gultas un pēc gadiem sākt pati savu biznesu, kas gan vairāk ir viņas hobijs, jo ienākumi no tā ir niecīgi. Svetlanas darba istabā ir patīkami un gaiši. Atnācējam acis vai zib uz visām pusēm no krāsainiem tērpiem. Uz pakaramā glīti sakārtotas cepures ar austiņām, garām ūsām, pogu acīm, košas gaiļu sekstes, minču baltie cimdiņi, musketiera drānās ietērpts manekens. Bez komentāriem skaidrs, ka tās ir bērnu maskas – gluži kā no pasaku filmām nākušas. Šķiet, Svetlana Malahveja ir viena no nedaudzām karnevāla tērpu māksliniecēm Latvijā. Draugu un paziņu vidū viņa mīļi tiek dēvēta par «zlatošveiku» (augstas klases šuvēja, kas darina un izšuj ļoti smalkus un greznus darbus – tulkojumā no krievu valodas). Kritiens sagrauj sapņus un cerībasSvetlana ir dzimusi jelgavniece, neliekuļojot viņa stāsta, ka mīlot savu pilsētu, tādēļ nevienu brīdi nav bijusi doma dzīvot kaut kur citur. Beigusi Jelgavas 3. vidusskolu (tagad 3. pamatskola). Jaunībā nopietni aizrāvusies ar sportu, proti, deltaplanierismu. 1982. gadā viņa tika iekļauta pirmajā Latvijas deltaplanieristu izlases sastāvā un gatavojās starptautiskām sacensībām Siguldā. To laikā Svetlana piedzīvoja neveiksmi un nokrita no vairāku metru augstuma. «Sākumā neviens vispār neticēja, ka izdzīvošu. Vēlāk ārsti teica, ka nestaigāšu, bet es staigāju,» ar prieku saka Svetlana. Toreiz viņa bija jauna, ar lieliem sapņiem un cerībām, kam liktenīgais kritiens pārvilka svītru. «Es gulēju ar lauztu mugurkaulu un raudāju – biju pabeigusi Mākslas akadēmijas zīmēšanas kursus, pēc sacensībām gribēju braukt uz Ļeņingradu un stāties restaurācijas skolā, bet nu bija jāguļ un cītīgi jāvingro. Mamma darbā paņēma bezalgas atvaļinājumu, lai būtu man blakus. Viņa bija mans lielākais atbalsts, un es sapratu, ka vajag cīnīties un dzīvot tālāk. Nepagāja ne pusgads, kad biju gatava celties no gultas un sākt mācīties atkal staigāt,» atceras Svetlana. Lai gan pēc gadiem viņa centusies DOSAAF un citās iestādēs, kā arī arhīvos atrast dokumentus, kas pierādītu, ka Svetlana 1982. gadā piedalījusies sacensībās un tur guvusi smago traumu, tas nav izdevies – nekur nekādu dokumentu, kas par to liecinātu, vairs nav. Paglābj šūšanas māka Ilgstoši slimojot, Svetlanai radās interese par šūšanu. Šis tas bija mācīts skolā, šis tas apgūts pašmācības ceļā. Nodarbe tā iepatikās, ka katru brīvu brīdi Svetas rokās bija šuveklis. «Atceros, kad dēls sāka iet bērnudārzā, daudzas māmiņas nopūtās, kad uz svētkiem bērns kārtējo reizi bija jāietērpj kādā maskā. Taču manā galvā vienmēr radās interesantas idejas, kā to izdarīt, un mani par to apskauda. Pamēģināju šūt bērnu maskas pārdošanai. Tās labprāt ņēma arī Rīgas saloni, un tā sāku piepelnīties. Pēc tam jau darināju ne vien mazo princešu kleitas, bet arī greznas vakarkleitas dāmām, austrumu deju kostīmus, dažādus svētku tērpus. Katrā darbā cenšos ielikt kādu rozīnīti, lai kleita būtu neparasta – ar izšūtu ziedu motīvu, interesantu kakla izgriezumu, apakšmalu, vēl kādu odziņu…» fantāzijās iepeld sarunas biedre. Invalīdus darbā ņem nelabprātSvetlanai piešķirta 2. grupas invaliditāte, taču vizuāli tā nav manāma – ortopēdiskā korsete ļauj saturēt mugurkaulu un kustēties. «Ja ilgstoši esmu kājās, tās vienkārši var «atslēgties». Bijis tā, ka nokrītu pie krūma, nejūtot kājas. Nedomājiet, ka kāds nāk palīgā,» skumji teic Svetlana. Viņa atceras vairākus notikumus, kad izjutusi pazemojumu un aizskārumu par to, ka ir invalīde. «Ja esi invalīds, darbā iekārtoties ir ļoti problemātiski. Darba devēji ar mums nelabprāt kontaktējas. Viņiem pat neinteresē tavas prasmes un spējas. Tāpēc daudzi norobežojas no ārpasaules un ieraujas savā čaulā,» atzīst Svetlana. Tā arī pēc traumas pastāvīgā darbā viņa neiekārtojās, bet, vedot savus darinājumus uz Rīgu, redzēja, ka tos labprāt iegādājas un interesi par tiem izrāda arī jelgavnieki. Cilvēki stāstījuši, ka Jelgavā maskas un karnevāla tērpi neesot ne nopērkami, ne izīrējami. «Un tad man radās ideja – kādēļ vest tērpus uz Rīgu, ja esmu vajadzīga Jelgavā, un varbūt ir vērts dibināt savu uzņēmumu šeit?» smaida tērpu šuvēja. Svetlanas darinājumus jelgavnieki var redzēt dažādos pilsētas tirdziņos. Savs uzņēmums Domubiedrus un saprotošus cilvēkus Svetlana atrada sieviešu invalīdu biedrībā «Zvaigzne». Tas bijis kā dopings jaunas dzīves sākumam. «Arī man bijuši brīži, kad nolaižas rokas, bet jauki, ja līdzās ir cilvēks, kas tevi sapurina. Es sapratu, ka neesmu viena pati un kopā mēs varam vairāk. Pēc daudziem gadiem atkal mācījos – pabeidzu Jūrmalas profesionālo vidusskolu un koledžu, valsts aģentūras «Sociālās integrācijas centrs» izglītības iestādi, kur pirms trim gadiem ieguvu vidējo profesionālo izglītību komercdarbībā. Tā bija tāda laime! Pasniedzēja palīdzēja man uzrakstīt biznesa plānu, ko pēc tam arī realizēju,» stāsta Svetlana. Ņemot kredītu bankā, nav bijis viegli pārliecināt par savu ideju, bet kredīts tika piešķirts. Svetlana izveidoja savu uzņēmumu darbnīcu «Sudraba adatiņa». «Man ir rokas, galva, es varu uztaisīt visu, un tā sajūsma, ko izrāda bērni, tērpjoties skaistās, košās maskās, nav aprakstāma – acis spīd, un mute smaida līdz ausīm. Galvenais, lai viņiem ir prieks un lai tērpi ir ērti. Esmu pārliecinājusies – ja kaut ko dari no visas sirds, tas nāk atpakaļ dubultā. Krīze gan nedaudz plānus piebremzējusi, jo, lai arī kā cilvēki gribētu iegādāties skaistus tērpus, vēlmes bremzē naudas trūkums. Ja vecākiem pašlaik nav naudas, bet bērnam tik ļoti gribas skaistu masku, es to uzšuju un zinu, ka mamma, kad varēs, samaksās. Mans mērķis nav pelnīt lielu naudu, strādāju sava prieka pēc un tik daudz, lai izdzīvotu – samaksātu telpu īri, iepirktu materiālus. Pa šiem gadiem Rīgā esmu uzzinājusi labas vietas, kur lēti var nopirkt audumus, to atgriezumus. Daru visu iespējamo, lai cilvēkiem tas nebūtu dārgs prieks,» stāsta Sveta un atklāj, ka sākusi veidot karnevāla tērpu un masku kolekciju, lai tās vienam pasākumam nebūtu jāpērk, bet varētu nomāt. Grib palīdzēt citiemApvienot invalīdus un dot viņiem darbu – tas ir viens no Svetlanas cēlākajiem sapņiem, kam pagaidām pietrūkst atbalsta un naudas. «Pagaidām es meklēju iespējas un veidus, kā noslēgt līgumus ar bērnudārziem, skolām, varbūt pašvaldību, tiem piedāvājot savu darbu. Veicot gabaldarbus, labprāt tajos iesaistītu arī citus invalīdus. «Mūsu vidū ir tik talantīgi un darboties griboši ratiņnieki, kas neiziet no mājas, bet varētu, piemēram, veidot dāvaniņas, dažādus aksesuārus un pasūtījuma darbus. Ar savām prasmēm un pašvaldības atbalstu par simbolisku maksu varētu palīdzēt trūcīgajiem. Kāpēc ne? Bet tam vajadzīgs kapitāls. Ideju ir daudz,» noteic Svetlana.
ViedoklisDzintra Saulkalne, sieviešu invalīdu biedrības «Zvaigzne» vadītāja Mūsu organizācijā Svetlana ir aptuveni četrus gadus. Par viņu runājot – cepuri nost un ar kāju virsū! Viņa ir ārkārtīgi liela optimiste un cīnītāja. Pat sēžot ratiņkrēslā, Sveta mierā nelikās ne mirkli. Pabeidza skolu un sāka savu uzņēmējdarbību. Viegli neklājas, bet cilvēks ļoti cenšas. Cik varam, palīdzam. Nupat kļuvis zināms, ka Svetai uz diviem gadiem piešķirta valsts subsidēta darba vieta un mūsu organizācijā viņa pildīs biroja administratores pienākumus. Manuprāt, ļoti piemērots darbinieks šim amatam, jo ir ne tikai gudra un apķērīga, bet arī sievišķīga un skaista.
