Nevienam nav īpaši jāstāsta, ka 25. marts mūsu tautai ir īpaša diena – moku un bezgalīgu ciešanu diena. Ar tādām domām un jūtām sestdien dzīvoju arī es.
Nevienam nav īpaši jāstāsta, ka 25. marts mūsu tautai ir īpaša diena – moku un bezgalīgu ciešanu diena. Ar tādām domām un jūtām sestdien dzīvoju arī es. Rīta agrumā, ejot pa pilsētu, visur redzēju izkārtus valsts karogus sēru noformējumā.
Autoostas apkārtnē izdzirdu savādu troksni. Varēja domāt, ka Jelgavā savu gaitu uzsācis kādu mežonīgu tautu folkloras festivāls. Bija dzirdami tā kā bungu rībieni, rēcieni un tauru skaņas. Tas viss nāca no LLU 5. dienesta viesnīcas puses. «Lustējās» studenti – zēni mazās peldbiksītēs lēkāja un enerģiski žestikulēja, viesnīcas logos bija daudz līdzjutēju. Vienam otram pavisam «zaļam» studentiņam rokās – litrīgā degvīna pudele. Troksnis kā pie Bābeles. Pacēlu acis uz augšu un ieraudzīju, ka arī virs viesnīcas ieejas durvīm plīvoja valsts karogs sēru noformējumā. Visbeidzot uzzināju, ka tas viss saucās «Mehu dienas».
Vai tiešām LLU vadībai vai vismaz attiecīgās fakultātes vadībai ir aizmirsies 25. marts, tā nozīme latviešu tautas dzīvē? Varbūt viņus vai viņu radiniekus nav skārušas represijas? Jelgavā gan vēl dzīvo daudzi, kas atgriezušies no katorgas lielās Krievzemes plašumos. Kā lai jūtas šie cilvēki, jo arī viņiem «palaimējās» redzēt minētās orģijas?
Jelgavniece
Redakcijas piebilde. LLU Tehniskās fakultātes prodekāns Kārlis Počs «Ziņām» paskaidroja, ka «Mehu dienu 2000» norises laiks 24. un 25. martā ir izvēlēts nepatīkamas kļūdas dēļ, un savā un studentu vārdā ļoti atvainojas visiem represētajiem un viņu tuviniekiem par notikušo.
