Dzidrs ezera ūdens liecina par neveiksmīgu copi, bet duļķains dod cerību.
Karpas pamodušās ne tikai dīķos ar nelielu dziļumu, kur ūdens sasilst ātrāk nekā upēs, pirmie sazāni (savvaļas karpas) noķerti arī zem Ķeguma HES licencētajā zonā. Tātad varam izdarīt attiecīgus secinājumus, kaut gan šis pavasaris nebūt nav īsteni karpām domāts. Pagājušajā gadā, kad visās ūdenskrātuvēs palu ūdeņi raisīja pamatīgus nemierus, jo praktiski pavasara nebija un ziema uzreiz atdeva savus grožus vasaras siltajam laikam, mazdīķos karpas ar pirmajām siltajām dienām kļuva ļoti aktīvas. Šogad viss ir pretēji.
Garais pavasaris
Sinoptiķi nav kļūdījušies. Patiešām ir garš un nepatīkami ieildzis pavasara laiks, kas normāli nedod pat bērza sulas – pa nakti tecējums aizsalst, bet dienā knapi pilina. Protams, mūsu dīvainajā valstī Kurzemes pusē noteikti sulas jau ir izdzertas, bet Vidzemes augstienē tās tikai vēl iesākts ievākt. Līdzīgi ir arī ar zivīm. Piemēram, Liepājas pusē copmaņi vico ne vien vimbas un brekšus, bet arī līņus, turklāt nevis no upēm (kas būtu itin loģiski), bet pat no stāvošiem ūdeņiem. Savukārt par līņiem Vidzemes ezeros var vēl tikai sapņot. Taču atgriežamies pie karpām.
Pirmā vieta, kurp dodos karpās, vienmēr un noteikti ir Vitkopi. Tur ik gadu esmu jau trešajā nedēļā pēc ledus nozušanas, un vienmēr kāda lielo zvīņu nesēja atpeld pie manis pārlūkot, kā esmu pārziemojis. Šis gads bijis mazliet savādāks un atšķirīgāks nekā citi. Pirmkārt katastrofāli traucē nulles grādi naktīs, un dienas laikā sasniegtie pat desmit plusā nespēj ūdeni uzsildīt tik augstā temperatūrā, lai liktu baltajām zivīm dīķos vai ezeros sākt aktīvi baroties. Pirmais, pēc kā var karpu dīķos pateikt, vai attiecīgās sugas zivis sākušas darboties, ir ūdens dzidrums. Ja, piebraucot pie ezera, redzam, ka tas ir dzidrs, diemžēl īsti cerēt uz panākumiem būtu diezgan muļķīgi. Savukārt, ja ūdens nokrāsa velk uz duļķi, tad ir jau pamatotas cerības, ka diena paies ar pozitīvu zīmi. Galvenais izvēlēties īsto vietu.
Neizdibināmie ceļi
Loģika māca, ka karpa, būdama izteikta siltummīle, noteikti virzīsies uz seklākiem ūdeņiem, jo tieši tur vajadzētu iesilt ātrāk. Taču vai tā notiek? Lielās ūdenskrātuvēs, kas pēc Latvijas mērogiem varētu sasniegt ap 100 hektāru un vairāk, šī loģika, iespējams, strādā. Mazākās liela nozīme ir zibenīgām izmaiņām, kas saistītas ar attiecīgiem vējiem. Turklāt nevajadzētu aizmirst, ka vēl pavasarī karpas ceļo baros – lielākos vai mazākos, bet baros. Savukārt jau vasarā tās izklīst pa visām iespējamām dīķu vietām. Vai pavasarī noteikti «strādās» seklais rajons – nav teikts. Man itin bieži gadījies, ka sēžu viens pats kā ercens dziļajā galā un velku zivis praktiski vienu pēc otras, savukārt maksimāli apsēdētais seklais ezera gals nenes copmaņiem neko. Tāpat bijis pilnīgi pretējs variants. Šādos karpu dīķos ir svarīgi arī ieklausīties, kas notiek ūdenī.
Situācija iz dzīves
Aizbraucām uz Vitkopiem, jo pirms vairākiem gadiem bija pasūtīts reklāmraksts par karpu copi agrā pavasarī. Nav svarīgi, kas bija raksta pasūtītājs, bet būtiskākais bija fakts, ka tajā dienā nebija gandrīz neviena copmaņa un ziņas par karpu aktivitātēm arī pieslēdzās nulles variantam. Bet zivs jānoķer! Ņēmām divatā laivu un devāmies pie vienas no 11 ezera salām, kur ūdens dziļums patiešām nepārsniedz aptuveni 50 centimetru. Uzsēdāmies uz salas, sagatavojām iebarojamo barību, izritinājām makšķeres, piesējām gruntsmakšķeru sistēmas un, tā kā šo ezeru zinu kā savus piecus pirkstus, iebarojām attiecīgi vairākās vietās. Sākām gaidīt. Tā nosēdējām, šķiet, kādas četras stundas. Ne copes! Dienai iesilstot un iepūšot nelielam vējiņam, ūdens virsējais slānis sistemātiski plūdinājās uz vienu no ūdenskrātuves nostūriem, kas mums bija labi pārredzams. Nebija ilgi jāgaida, kad šajā nostūrī ik pa brīdim atskanēja skaļi šļaksti. Visā pārējā apkārtnē valdīja pilnīgs klusums. Protams, savācām mantiņas un zibenīgi pārbraucām uz krasta joslu, no kuras nāca tik patīkamās skaņas. Viss pārējais notika kā pēc grāmatas. Dažu stundu laikā tikām pie sešām karpām svarā no diviem līdz četriem kilogramiem, un ar to uzdevums arī bija izpildīts.
Ēsmas
Pavasarī, ejot uz karpām, izmantojamas trīs ēsmas. Es runāju ne par copi ar boilām, bet par tā saucamo ierasto gruntsmakšķeru versiju. Sistēmā ietilpst barotava ar divām pavadiņām. Siet tās virs barotavas vai arī izmantot versiju, kad viena no pavadām ir zem barotavas un otra virs, viss atkarīgs no tā, kāda ir ūdenskrātuves gultne. Ja gultne klāta ar visādiem gružiem, piemēram, zariem, celmiem, nogrimušiem kokiem, krūmu saknēm un tā tālāk, protams, labāk veidot sistēmu tā, lai barotava ir apakšā, bet pavadiņas virs tās uz pamatauklas. Savukārt, ja gultne ir tīra, labāk iesaku siet vienu pavadiņu zem, bet otru – virs barotavas. Barotavai obligāts priekšnoteikums ir slīdoša opcija. Pavadiņas materiāls noteikti ir no monofilās auklas vai arī var likt resnāku florkarbonu, kas paredzēts plēsīgo zivju ķeršanai. Nav jāuztraucas par auklas resnumu, jo zivij florkarbons nav redzams.
Pats agrā pavasarī uz āķa lieku naktstārpu ar kukurūzu, tātad cenšos kaut ko miksēt. Vēl var ļoti labi izmantot «Timar» peletes, bet jārēķinās, ka tās ir peldošas un pēc pusstundas ūdenī būs izšķīdušas. Makaronu piedāvājums sākas jau ar to brīdi, kad ūdens iesilis. Tad var variēt arī ar atraktoriem, bet tas jau ir pavisam cits stāsts pavisam citam laikam.
Ne asakas jums! ◆
