Seni nostāsti vēstī, ka apkaimē, kur Velnagrāvis teju, teju saplūdīs ar Lielupi, kādreiz esot atradusies Garozes muiža.
Seni nostāsti vēstī, ka apkaimē, kur Velnagrāvis teju, teju saplūdīs ar Lielupi, kādreiz esot atradusies Garozes muiža. Vēlāk nelielajā pauguriņā pacēlusies saimnieka Didriķa Daniševska māja. Tur arī piedzimis Raimonds Daniševskis. Avotiņi pēc kara pļāvumiem nu tikai maz pamazām sāk atkopties.
Kad atbrauc ciemos, Raimonds viesojas turpat blakus mājā Upmaļos. Šo māju bērni savulaik visi gājuši Garozes pamatskolā. Raimonds, vecākais, mācījies Staļģenē. Līdz Garozes skolai – pāris kilometru, līdz Staļģenei – savas četras reizes vairāk. Nezinu, kāpēc vecāki zēnu turp sūtījuši. Varbūt rakstura stiprināšanai? Ja tā, tad tālākajā dzīvē bērnības rūdījuma skola bijis tas stingrais pamats. Izturēt, nečinkstēt, pārvarēt tik ērto attaisnojuma barjeru «es nevaru!»
Karš izposta zemi, sagrauj mājas, atņem veselību, saplēš ģimenes. Raimonds nezaudēja tikai kāju, zaudēja arī ģimeni. Kara rats viņu tālāk un tālāk aizveda svešumā, prom no dēliņiem, jaunākais vēl spiedās pie mātes krūts. Sāpes dubultas. Un tomēr izturēja. Vai mazums mēs te, padomju Latvijā, dzīvodami, redzējām invalīdus, kara «varoņus», kas savu bijušo varonību izdzēra «samogonkā» un izbļāva trīsstāvīgās neķītrības! Mums šīs viņu pārestības bija sakostiem zobiem jāpacieš. Šādas ainas Raimondam ne hospitāļos, ne bēgļu nometnēs neiznāca redzēt. Vai pārestību nebija? Droši vien citādas, bet bija. Raimonds par tām nav stāstījis. Ar savu varonību nav lielījies. Tāds raksturs.
Bija 2001. gada vasara, kad viesojāmies Minsterē. Šķita pavisam savādi tur, Vācijas viņā malā, klausīties latviešu valodu. Mūs iepazīstināja. Esot garožnieks. Satikos ar visai staltu vīru, kā man šķita, ap 60 – 65 gadu vecumu, labās kājas zudumu aizvietoja rokas balsts. Toreiz par šo sāpi nerunājām. Daniševska kungs stāstīja par saviem radiem Zemgalē, par kaislīgo aizraušanos – makšķernieka gaitām. Taisnību sakot, tad es vēl tā īsti neaptvēru, kāda milzīga loma viņa spēcīgajai dzīvotgribai un dzīvot varēšanai visu laiku bijusi šī nemitīgā tiekšanās būt ciešā saskarē ar dabu. Droši vien aizsākums šai tuvībai bijis rāmās Lielupes tuvums bērnībā un vimbu bagātība tajā. Tagad, vairāk uzzinot, saprotu, ka šī nodarbe kļuvusi par savas dzīves nepieciešamību, neatņemamu daļu. Un apmierinājums nav gūts tikai tuvējās upītēs vai ezeriņos. Izbraukāta vai visa Eiropa, taču sarunās visbiežāk tiek pieminēts Baltijas jūras Zviedrijas krasts pie Kalmāras. Acīmredzot pati labākā «copes» vieta! Un «copes» lielmeistars nu jau vairs nevelk ārā tādas zivteles kā mūsu vimbiņas, bet īstenus makanus, kas sverami kilogramos.
Zvejošana pašam sagādājusi prieku un kļuvusi arī ienesīga. Par ieguvumu varējis Minsteres skolām palīdzēt sportošanā. Savukārt viņam čaklas palīdzes zivju kūpināšanā, cepšanā un citādā sagatavošanā esot Minsteres Daugavas Vanagu organizācijas dāmas ar Almas Alužānes kundzi priekšgalā.
Un pieticis arī labdarībai. Labdarība – tā ir Daniševsku ģimenes raksturīga iezīme. Tagadējā Raimonda ģimene – dzīvesbiedre Ruta, dēls, divas meitas, desmit mazbērnu un divi mazmazbērni. No mazbērniem viens jau kļuvis par inženieri, bet pieci studē dažādās nozarēs. Dēlam Pēterim kopā ar dzīvesbiedri Mariannu Berlīnē atvērta acu klīnika. Abi medicīnas doktori jau astoņdesmito gadu beigās par visai iespaidīgām summām sūtījuši acu medikamentus Rīgas un Jelgavas slimnīcām, Berlīnē acu klīnikā operācijām pieņemti bērni no Latvijas. Pašu Raimondu vilktin pievelk dzimtais pagasts. Kaut Garozes skolā nav mācījies nevienu dienu, Daniševsku vārds ar to saistīts jo cieši. Tur mācījušies tuvie radi, arī revolucionārs Jūlijs Daniševskis. Tā ir it kā kopatbildība. Tāpēc Raimonds, cik bieži vien iespējams, viesojas Garozes skolā. Un ne jau, kā saka, tukšām rokām. Skolas direktors Juris Blekte teic, ka Daniševska kunga dāvinājums skolai ir bagātīgs. Par viņa atsūtīto naudu skolēni vairākkārt vesti uz teātra izrādēm Rīgā, apmeklēts Okupācijas muzejs, skatīta Vecrīga, uzbraukts Pētera baznīcas tornī. Literatūras sacerējumu konkursā balvas bija Daniševska kunga gādātas, viņa sūtītās grāmatas joprojām lasa ne tikai skolēni vien.
Pie visa klāt vēl aktīvā sabiedriskā darbība. No pat 1967. gada cītīgi strādājis Daugavas Vanagu Minsteres nodaļā un ilgus gadus vadījis to. Par ražīgo darbu latvietības uzturēšanā arī saņemts augstais apbalvojums – Daugavas Vanagu zelta krūšu nozīme.
Tā nu dzīve mūs ir sadalījusi, ka nespējam būt klāt tur, kur mūs aicina, nespējam atdarīt ar tādu pateicību, kādu īstens sirdscilvēks ir pelnījis. Kad Raimonds man piezvanīja un ielūdza viesos uz 90 gadu jubileju, es aiz pārsteiguma vēl pārjautāju, vai nepārklausījos gada skaitli. Mēs te krietni jaunākos gados čīkstam par visādām kaitēm, bet tur tālumā stalts, kara un dzīves pārestību nesalauzts vīrs rīko savu 90 gadu jubileju un gaida ciemiņus arī no Jelgavas, no Garozes…
Mēs tik vien kā varam novēlēt labu veselību un dzīvesprieku arī turpmāk!
***
Raimonds Daniševskis
Dzimis 1913. gada 22. februārī Garozes pagastā.
Mācījies Staļģenes pamatskolā, Jelgavas 2. valsts ģimnāzijā.
Dienējis Latvijas armijas 9. Rēzeknes kājnieku pulkā.
Ieguvis elektrotehniķa kvalifikāciju.
1940. – 1941. gadā strādājis Ķeguma spēkstacijā, bijis ārējo līniju izbūves darbu vadītājs Vaiņodē, Priekulē un Paplakā.
Vācu okupācijas laikā strādājis Rīgā, kur 1944. gada sākumā iesaukts latviešu leģionā, iedalīts pulkveža Kripēna pulkā pie Veļikajas upes. Cīnījies arī pie Opočkas.
1944. gada 22. jūnijā smagi ievainots. Ārstējies Daugavpils, Etlingenas, Gleivitcas, Bavārijas, Garmišas – Partenkirhenes hospitāļos.
1945. gada 29. aprīlī kritis amerikāņu gūstā.
Mitinājies bēgļu nometnēs Vācijā.
Mainījis profesiju – darbojies tirdzniecībā.
Kopš 1966. gada dzīvo ģimenes mājā Minsterē.
Par pašaizliedzīgu darbu Daugavas Vanagu organizācijā 1968. gadā apbalvots ar Daugavas Vanagu krūšu nozīmi zeltā.
