Vai ir iespējams morāli attaisnojams karš? Par to notikušas pietiekami plašas diskusijas gan starp sociālo ideju vēsturniekiem, gan starp filosofiem un citiem tā sauktā gudrā gala pārstāvjiem.
Vai ir iespējams morāli attaisnojams karš? Par to notikušas pietiekami plašas diskusijas gan starp sociālo ideju vēsturniekiem, gan starp filosofiem un citiem tā sauktā gudrā gala pārstāvjiem. Lielākā daļa ekspertu šai ziņā varētu piekrist pāvesta Jāņa Pāvila II paustajai atziņai, ka karš Irākā būs visas cilvēces liela sakāve. Tomēr, vai par šo jautājumu ir aizdomājušies politikas veidotāji, īstas pārliecības nav, jo jau izsenis pieņemts domāt, ka labs politiķis noteikti ir arī labs karavadonis. Lai nonāktu pie šāda secinājuma, pietiek atcerēties kaut vai tikai to, ka jebkurš sevi cienošs diktators parasti pacenties sev piešķirt arī ģeneralisimusa vai līdzīga rakstura militāro pakāpi.
Par šiem jautājumiem, īpaši jau pēdējā laikā, liek aizdomāties saspīlētā situācija starptautiskajā politikā, kurā kāda lielvalsts ar «lielā brāļa» pretenzijām cenšas iedibināt savu kārtību. Arī starptautiskās sabiedrības attieksme pret ASV aktivitātēm ir visai neskaidra. Valdību līmenī skaidri formulēt savu nostāju Irākas krīzes jautājumā uzdrošinās tikai retā valsts, jo, paužot noraidošu attieksmi, jārēķinās, ar iespējamo ASV atbalsta zaudēšanu starptautiskās politikas un globālās ekonomikas norisēs.
Par ASV nerēķināšanos ar starptautisko sabiedrību liecina arī aktivitātes, jo, kaut gan ANO ieroču inspektori nākuši klajā ar paziņojumu, ka tiem visu Irākas objektu apmeklēšanai un pārbaudei būs nepieciešams gads, jau pašlaik karaspēks tiek koncentrēts Persijas jūras līcī. Kopumā līdz janvāra beigām Pentagons šajā reģionā plāno izvietot vairāk nekā 100 tūkstošus karavīru. Dislocēto karavīru skaits pat varētu palielināties līdz 250 tūkstošiem, ja tiks pieņemts lēmums par pilna apjoma invāziju Irākā ar mērķi gāzt Sadama Huseina režīmu. Proti, Bušs apriori pieņēmis, ka Irāka negrasās pildīt ANO rezolūciju. Tomēr pierādījumus par masu iznīcināšanas ieroču klātbūtni Irākā neviens vēl nav atklātībai nodevis. Jāpiemin arī tas, ka pat NATO vēl nav pieņēmusi lēmumu par palīdzību ASV karā ar Irāku. Šis lēmums tikšot izskatīts vispārējā kārtībā. Taču, ņemot vērā ASV ietekmi, NATO jārēķinās, ka lēmums pēc papildu «konsultācijām» ar vadošajām NATO dalībvalstīm varētu būt Vašingtonai pozitīvs.
Izskatās, ka ASV darīs visu, lai atrastu ieganstu uzbrukumam Irākai. Par to liecina arī ASV prezidenta Buša izteikumi, ka Irākai dotais laiks, lai atbruņotos, tuvojas beigām. Šā kara patiesais cēlonis varētu būt tas, ka pasaules ceturtā lielākā armija nedanco pēc Pentagona norādēm, kā arī mistiskas bailes no starptautiskā terorisma, kas nezināmu iemeslu dēļ tiek saistīts ar Huseina režīmu. Tas jau nekas, ka šis potenciālais karš būs kārtējā konfrontācija starp Rietumiem un Austrumiem.
Ņemot vērā šos starptautiskās politikas piedāvātos spēles noteikumus un plašās demonstrācijas daudzās pasaules valstīs pret karu Irākā, arī Latvijai būtu jāpauž oficiālā nostāja. Līdz šim mūsu valsts starptautisku krīžu situācijās rīkojusies pēc ASV un ES nostājas. Tagad, kad nedz NATO, nedz ES oficiālā nostāja nav skaidra, būtu īstais brīdis padomāt, kādas starptautiskās politikas vērtības aizstāv Latvijas valsts un cik mēs paši esam gatavi piedalīties ASV militārajā kampaņā pret Irāku. Protams, daļa militāristu ar Akuratera «kaujas saucieniem uz lūpām» paziņos, ka katrai NATO kandidātvalstij ir pienākums piedalīties starptautiskās misijās, ja to palīdzība tiek lūgta.
ES prezidējošās valsts Grieķijas premjerministrs Kostas Simitis norādījis, ka prezidentūras mērķis ir panākt mierīgu atrisinājumu Irākā. Šim viedoklim pievienojies arī NATO ģenerālsekretārs Džordžs Robertsons ar piebildi, ka mierīgs Irākas krīzes atrisinājums būs iespējams tikai tad, ja Huseins pilnībā sadarbosies ar ANO ieroču inspektoriem.
Protams, katram ir skaidrs, ka Latvijas pozīcija šajā gadījumā neko neizšķirs, tomēr jāapzinās, ka pasīvā novērotāja statuss valstij, kura jau tuvākajā laikā grasās pievienoties kā NATO, tā arī ES, nepiedienas.
Izskatās gan, ka Latvijas politikāņiem nepietiks drosmes skaidri formulēt savu attieksmi pret potenciālajiem kara draudiem Irākā un kārtējo reizi tiks izmantota diplomātiskākā nogaidīšanas metode, lai pēc tam klusiņām pievienotos ietekmīgāko starptautisko organizāciju viedoklim. Šādā veidā, iespējams, atbrīvojamies no nevajadzīga riska, taču jāatceras, ka par nopietniem partneriem starptautiskajā politikā mūs uztvers tikai tad, ja spēsim patstāvīgi paust savu nostāju vēl pirms konsultācijām ar «lielo brāli».
