Nu, re! Vienam otram pasaulslavenam meteo portālam tomēr var ticēt, kad tie pareģo laika prognozes, teiksim, ziemai vai vasarai. Šogad vēl agrā pavasarī NASA ziņoja, ka Latvijā būs anormāli karsta vasara, kādu nebūsim vēl pieredzējuši, un tā tas arī ir noticis.
Tas, protams, atstāj iespaidu ne vien uz cilvēkiem, bet arī uz dzīvo dabu. Mūs, makšķerniekus, protams, interesē kopīgais hobijs – makšķerēšana – un ar to saistītās sekas. Bet tā īsti palepoties ar lomiem šādos laika apstākļos var tikai samu copmaņi. Lielajiem ūsaiņiem tādi ir kā radīti – tie jūtas kā «zivs ūdenī». Lielā karstuma iespaidā ezeros un upēs ūdens līmenis ir nokrities līdz kritiskai robežai. Zivīm sāk trūkt skābekļa. Sevišķi tas sakāms par stāvošiem ūdeņiem. Lielās zivis kļūst ļoti kūtras un mazkustīgas. Kam šādi ūdeņi ir īsti pa prātam? Tie ir mazie rudulēni, raudiņas, plicēni. Pat īstenais siltummīlis līnis ir tāds aizdomīgi kūtrs. Apetīte ļoti vāja, un, ja kādam tomēr izdodas pie šiem skaistuļiem tikt, tad tas jau var sevi uzskatīt kā ar svētīto ūdeni apslacītu.
Ilgi sēdu domādams
Karstais laiks daudziem copmaņiem liek sēdēt mājās. Taču pienāk brīdis, kad tu paliec jau traki nervozs. Mājās viss ir slikti, tas ne tur nolikts, kaut kas nav atrodams, ja kāds kaut ko pasaka, tā pašam uzreiz kā mazam asarītim spuras gaisā. Tas nozīmē, ka laiks doties prom pie ūdeņiem. Līdzīgi iznāca arī man, bet es vismaz sagaidīju kādu vēsāku brīzi un šāvu projām uz vienu jau iepriekš kartē atzīmētu vietu Vidzemē. Nav svarīgs tās nosaukums, svarīgs ir pats process. Kaut arī ārā nepielūdzami 32 grādi virs Celsija (nu ne jau virs viņa paša, bet pēc viņa 100 grādu temperatūras skalas), tomēr norvēģu meteo sola arī vējiņu, kādu tumšāku mākoni un līdz ar to pāris grādu zemāku karstumu. Ikdienas gadījumā tāpat būtu sēdējis mājās, bet ko lai dara, ja paliec par nastu ne tikai sev?
Pie ezera esmu tieši dienas vidū, kā arī bija plānots. Ir neliels vējiņš, un mana izvēlētā pozīcija pie ūdens sola uz pēcpusdienu jau bērzu lapotņu aizsegu no šīs vasaras karstākā prožektora. Iemetu ūdenī «grādīzeru», lai ziņkārības pēc noteiktu, cik tad silts ir ūdens, jo, jaucot barību, nejūtu nekādu atšķirību, vai rokas ir trāpījušas ūdenī vai vēl ir sausumā. Pēc mirkļa ūdens termometra stabiņš ir stabili nostājies pie atzīmes plus 28. Stulbums, pie sevis nodomāju. Šādā temperatūrā cerēt uz kaut ko rezultatīvu var tikai mājas kaķis. Sēžu un, skatoties uz barību iepakojumiem, domāju, ko darīt. Viens ir skaidrs, ka tādā laikā jādod saldā iebarojamā barība, bet kā atrast pareizo? Protams, šajā ziņā man ir priekšrocības, jo no sava copes lietu veikala, kas atrodas uz riteņiem, varu paņemt, ko vēlos. Izšķiros par jau sen pārbaudītu metodi. Ņemu labi zināmo «Timar» brekšu (melno) barību, «Timar» barību ar motiļa smaržu un šokolādi – karameli. Piejaucu klāt rupji maltas klijas, kas man «strādās» kā paātrinātājs barības iziršanai, jo paredzēts copēt ar fīdermakšķerēm. Pasmeļot ūdeni, klāt piešauju 250 gramu motiļa aromāta un secinu, ka man šī kopējā smarža patīk, bet, vai patiks zivīm, to redzēsim.
Izmeklēšanas versijas
Samaisījis barību, atstāju to ievilkties, jo pēc ezera redzams, ka visa virsējā kārta vienkārši vārās no mazajām zivīm. Ar tukšu 60 gramu barotavu mēģinu noteikt, kāds ir dziļums metiena attālumā, jo no tā arī vadīšos, taisot iebarojamās barības gala konsistenci. Cik var noprast, tad dziļums nav nekāds mazais – šķiet, ka sniedzas pat līdz pieciem metriem. Tas jau ir cerīgi, jo, iespējams, mazās zivis tik dziļi nelīdīs. Galu galā lejpusē var dzīvot arī plēsoņas. Ņemu barotavu un, atzīmējot auklu aiz tam domātās kasetes auss, sāku monotonu iebarošanu. Tā reizes desmit, un būs jau gana. Tādu pašu vietu sagatavoju arī otram fīderim. Ak, jā, gandrīz aizmirsu – tā kā ir vasara, bet pilnīgi nezināma vieta, ņemu un naturāli iepeldu, lai ienirtu un aptaustītu gultni. Lejā nav ne miņas no dūņām vai zālēm, bet ir itin cieta pamatne ar bērna dūrītes lieluma akmeņiem. Nu, iepatīkas man šī versija! Priecīgs kāpju krastā. Tātad varu izmantot arī kaķeni ar cietām un lēni grimstošām barības bumbām. Kamēr tā mirkst, sagatavoju divus fīderus. Tā kā uz spoles kasetes ir pītā aukla, izvēlos nedaudz smagākas barotavas, nekā ezerā būtu ierasts, un lieku 30 gramu plus iebarojamo barību.
Jau pirmajā metienā, barotavai grimstot, uz balto tārpu ēsmas notiek haotiska cīņa. Fīdera spice signalizē, piecērtu, un kaķim raudiņa ir krastā. Otrajā metienā atkārtojas tas pats, un tā cīnos pirmās desmit minūtes. Ir skaidrs, ka mazo šajā vietā ir kā dubļu pēc lietus un kaut kas visā ir jāmaina. Var likt smagāku barotavu, kas ātrāk norautu sistēmu pie grunts, bet nav vēlmes pārslogot kātu un turklāt nemitīgi bombardēt jau iebaroto vietu. Tas nebūtu prāta darbs. Mainu ēsmu – balto mušu kāpuru vietā uzlieku buntīti ar otrā numura sliekām, kam klāt vēl kukurūzas grauds. Nu ir it kā labāk. Ēsma nogrimst brīvi, bet nepaiet pat minūte, kad kāds pličuks iestūmis mutē visu kumosu kopā ar kukurūzas graudu, un atkal jāvelk copene ārā. Puikam, protams, prieki, un tas strādā kā automāts. Es savukārt trinu zobus un funktierēju, ko darīt. Ideja atnāk pati. Atceros, ka man taču ir šīs sezonas pārsteigums – «Timar» želejas peletes! Uzlieku uz desmitā numura āķa divus graudus un nu jau sēžu pilnīgi mierīgs. Mazie nekustina, bet arī lielie klusē. Jāgaida.
Pienācis vakars
Klāt ir tas brīdis, kad saule gabalā un mazās zivis sāk meklēt paslēptuves, kur pārlaist nakti. Līdz ar to var sākt gaidīt ko pamatīgāku, jo jau sen ir zināms, ka lielais breksis pārkārtojis savu ēšanas režīmu tieši uz diennakts tumšāko posmu. Šoreiz gan, nosēžot līdz aptuveni diviem naktī, neko prātīgāku par 600–800 gramu pličiem izvilkt neizdodas. Ir vēl dažas ļoti labas un perspektīvas copes, bet piecirst nesanāk. Tātad zivis ir. Ir nakts stundās, bet jāsagaida ūdens temperatūras pazemināšanās, kas liks tām sākt domāt par rudens barošanos.
Kas, kur, kad
Pavisam nesen Daugavā virs Pļaviņām vīri uz velci pusotras stundas laikā tika galā ar 190 centimetru garu un 49 kilogramus smagu samu. Ūsainis bija iekārojis 11 centimetru garu voblerīti! Gadās arī tā, un daudzi teiks: bet kāpēc man nekad tā nepaveicas? Galvenais – neatlaist grožus un strādāt. Gan jau paveiksies.
Lai jums ne asakas! ◆
