Karš ir temats, par kuru normāli cilvēki runā nelabprāt.
Karš ir temats, par kuru normāli cilvēki runā nelabprāt. Tomēr beidzamo mēnešu notikumi šo drausmīgo vārdu liek ņemt mutē simtiem tūkstošu, pat miljoniem planētas iedzīvotāju. Izrunājot vārdu «karš», tiek domāta Irāka, saucot vārdā Irāku, domās uzplaiksna kara šausmas.
Latvija, visticamāk, nepiedalīsies militārajā operācijā Irākā. Tā piektdien paziņoja Latvijas aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis. Tomēr šis viņa apgalvojums nezin kādēļ neizraisa atvieglojumu. Pirmkārt, uzmanīgu dara pieļāvuma forma – «visticamāk». (Mēdz sacīt: ja sieviete pasaka «varbūt», tas nozīmējot «jā». Mūsu sabiedrības pieredze liecina: ja «varbūt» saka politiķi, tas nenozīmē vispār neko.) Otrkārt, nepārliecina vienīgais ministra arguments: «Maz ticams, ka militārajā operācijā Irākā piedalīsies NATO kandidātvalstis, to skaitā Latvija, jo tās laika ziņā nespētu sagatavoties šādai dalībai.»
Nāk prātā seno laiku teiciens par dūmiem un uguni. Ja sabiedrībā rodas valodas vai pieņēmumi, tie parasti arī piepildās, turklāt diemžēl visrafinētākajā veidā. Tādēļ tā vien šķiet, ka mūsu politiskie vadītāji par savu prasmju «augstāko pilotāžu» uzskata pūšļotājiem un zintniekiem raksturīgo universālo pamatpostulātu «nenodarīt ļaunu». Tas ir, maksimāli izvairīties no konkrētām atbildēm uz konkrētiem jautājumiem. Galu galā tiek panākts tieši pretējs rezultāts: ļaunums tiek nodarīts, pirmkārt, ar zaudēto laiku, otrkārt – ar zaudēto uzticību. Nespēju atcerēties daudzmaz sakarīgus un izsmeļošus politiķu komentārus par sabiedrību satraucošām problēmām vai norisēm! Lai būtu runa par neskaitāmām neskaidrībām Eiropas Savienības kontekstā vai par teju, teju apsolītajām brīnišķīgajām pozitīvajām pārmaiņām valsts veselības aprūpes sistēmā. Runājot par pēdējo, «auderos» mērāmā miglas pūšanas intensitāte pārsniedz pat leģendārā avantūrista un meļa barona Minhauzena vērienīgumu. Attiecībā uz sagaidāmajām izmaiņām, kādas piedzīvos cilvēki Latvijas laukos pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, politiķi vienīgi atkal un atkal aizsedzas ar vispārējām frāzēm un atgaiņājas ar košās krāsās drukātiem biļeteniem un brošūrām, kas nav izmantojamas pat pakarināšanai uz nagliņas.
Ministrs Kristovskis vienlaikus ar iepriekš sacīto tomēr uzsvēra, ka Amerikas Savienotās Valstis« ir ieinteresētas», lai Latvija politiski darbotos Irākas operācijas «otrajā fāzē, kad noritēs šīs valsts demokratizācijas process». Tomēr šobrīd no ASV neesot saņemti nekādi konkrēti piedāvājumi par Latvijas iespējamo līdzdalību. Šāda runas maniere liecina vai nu par apzinātu izvairīšanos no atbildēm, vai arī ir tikai neveikls mēģinājums aizbildināt savu neizlēmību, taču tādā veidā vēl jo vairāk akcentējot pagaidām sabiedrības apziņā vēl tikai mītisko atkarību no tēvoča Sema iegribām. Diemžēl arvien lielākā sabiedrības daļā nostiprinās viedoklis par to, ka Latvijas nākotni iestudējis kāds pagaidām anonīms režisors, kas ir gana tālredzīgs un uzmanīgs, lai savus nodomus īpaši neatklātu pat galveno lomu tēlotājiem, kur nu vēl masu skatos iesaistāmajai tautai.
Pavisam nesen, piemēram, masu informācijas līdzekļos izskanēja konkrēts mūsu politiķiem adresēts jautājums par to, vai tiešām Austrumeiropas valstīs, to skaitā arī Latvijā, tiks izvietotas NATO karabāzes. Atbildēja Kristovska kungs, atbildēja Valsts prezidente: nē, nekas tamlīdzīgs «nav dzirdēts», un «diezin vai» tas vispār varētu būt «iespējams».
To pašu jautāju kaimiņam, kuram ir četru klašu izglītība un no sentēviem mantots kalēja arods: kā viņš domā, vai karabāzes Latvijā būs? Laikam jau tāpēc, ka Stipro Jāni nenomāc «politiskās atbildības» nasta un tāpēc, ka viņš nav radis diplomātiski manipulēt ar jēdzieniem un terminiem, viņš atbildēja vaļsirdīgi kā jau dabas bērns: «Kā gan citādi?! To var nosaukt vienīgi par stulbumu, ja Latvijas politiķi šādu iespēju nepieļāva jau no tā brīža, kad par valsts prioritāti pasludināja virzību uz iestāšanos Ziemeļatlantijas aliansē!»
Valodu, baumu līmenī par to, ka Latvijā varētu tikt nomitināti NATO karavīri un tehnika, runas klīdušas jau sen un klīst joprojām. Kā parasti, viedokļi atšķiras. Vieni uzskata, ka neatkarīgai Latvijas valstij tas būtu «kauns un negods» (no vienām karabāzēm atbrīvojušies, mēs jau vēlamies citas), daudzi uztraucas par to, ka notiks vēl nepieredzēta latviešu asimilācija (kalējs saka: «Neesmu jau nekāds rasists, bet, ja melnādaini seržanti piesmies latvju zeltenes…»). Šī Latvijas iedzīvotāju daļa satraucas par radaru būvi, protestējot pret tiem ar vides sargātāju lozungiem. Turpretī citi uzskata, ka NATO kara bāzu ierīkošana Latvijai var reāli atnest «jaunus laikus» ar reālu ekonomisku uzplaukumu. Katrs radars (piemēram, Audriņos), ikvienas kazarmas (teiksim, Karostā Liepājā) došot dažas konkrētas, pavisam reālas darbavietas un vietējās produkcijas noietu. Vai būs pamats runāt par cik necik jaušamu ekonomisko uzplaukumu, pāragri spriest, taču tas gan šķiet skaidrs, ka visi šie jautājumi sabiedrībā būtu plaši diskutējami. Žurnālistikas ābeces pašās pirmajās lappusēs teikts: visvairāk tic tam informācijas avotam, kas attiecīgu ziņu pavēstījis pirmais. «Taisnība» šādam avotam ir pat tad, ja tā nav taisnība. Attiecībā uz karabāzēm «taisnība» kārtējo reizi var izrādīties baumotājiem, jo oficiālās aprindas joprojām nav paudušas savu attieksmi – ne pozitīvu, ne noraidošu, tādēļ vēl vairāk zaudēdami autoritāti. Un tas ir reāls zaudējums jau tagad, kad nevienam vēl nav īsta priekšstata (vai arī tas netiek izpausts) par to, kā situācija attīstīsies.
Varētu jau diskutēt arī par to, vai būtu prātīgi būvēt bāzes spļāviena attālumā no tik nervoza kaimiņa, kāda ir Krievija. Varētu diskutēt par sagaidāmiem miljoniem valsts kasē vai arī – par tautas morālajiem zaudējumiem. Taču jebkurā gadījumā šādas diskusijas ir vajadzīgas, tās jau bija jārīko labu laiku iepriekš kaut vai tādēļ, lai brīdī, kad tēvocis Sems vai kāds cits «režisors» uzskatīs par vajadzīgu, Latvijas sabiedrībā būtu izveidojies savs viedoklis, ko likt priekšā – respektēšanai. Citādi atkal varam sagaidīt, ka viedokļa vienkārši nebūs un viss notiks «pats no sevis». Apmēram šādi domāt rosina aizsardzības ministra aizvadītās nedēļas laikā paustie izteikumi. Protama lieta: grūti runāt skaidru valodu, ja mutē ir karsts kartupelis. Izspļaut nedrīkst, jo, kas zina, var palikt ar tukšu vēderu. Bet norīt var izrādīties sāpīgi.
