Pēteris Laķis, Latvijas Kultūras akadēmijas rektors: Augstskolu «pārstrukturizēšanas» jautājumā mums nav nekādu diskusiju.
Pēteris Laķis, Latvijas Kultūras akadēmijas rektors:
Augstskolu «pārstrukturizēšanas» jautājumā mums nav nekādu diskusiju. Pret šo projektu ir viennozīmīgi negatīva attieksme. Turklāt tāda ir visām trijām Latvijas mākslas augstskolām. Savu viedokli rakstiski esam pauduši gan kultūras ministrei, gan arī izglītības un zinātnes ministram. Pamatojums – neredzam šādas pārejas lietderību.
Argumenti ir šādi: pirmkārt, Latvijā jau ir izveidojusies vairāk vai mazāk sakārtota kultūrizglītības sistēmas piramīda. Kultūrizglītības jomā pastāv augstākās izglītības saistība ar vidējo izglītības posmu. Otrkārt, pašreiz mēs pietiekami esam saistīti arī ar Izglītības ministriju. Tā kā šajā pārstrukturēšanās projektā ir paredzēts radīt Izglītības ministrijā jaunas štata vietas, kas jauno «sistēmu» apkalpotu, domājam, ka tā ir kārtējā nelietderīgā ierēdņu uzpūšana. Un, treškārt, joprojām nav noteikts kaut cik nopietns studiju programmu izmaksu koeficients, respektīvi, tas nav pieņemts vismaz atbilstoši finansēšanas līmenim. Tad, kad šāda sistēma būs izveidota, būs pamats runāt par «pārstrukturēšanu». Pagaidām nav zināms, pēc kādiem kritērijiem notiks mācību programmu finansēšana, kad augstskolas būs pabāztas zem IZM cepures.
Ja pārstrukturēšanas pamatojums tiek saistīts ar IZM nespēju (pārraudzības «sadrumstalotības» dēļ) īstenot vienotu augstākās izglītības stratēģiju un politiku – tas nav sevišķi nopietni. Izglītības politika un stratēģija kaut kādā mērā tiek veidota, bet ne jau Izglītības un zinātnes ministrijā… Cik tālu šī stratēģija ir pilnīga – tas ir cits jautājums. Pagaidām neesmu manījis, ka Izglītības un zinātnes ministrijā tā vispār tiek izstrādāta. Tādas nopietnas izglītības stratēģijas, kas būtu veidota saistībā, piemēram, ar mācību programmu pārstrukturēšanu un finansēšanas perspektīvām, kā arī ar daudziem citiem būtiskiem jautājumiem, Latvijā vispār nav.
Man nav īsti saprotams, ko tad īsti IZM nevar īstenot? Mēs taču tāpat iziesim akreditāciju, un galu galā par to jau neatbild ministrija, bet īpašs akreditācijas centrs (BO SIA). Kāda tur vispār saistība ar IZM?
Jānis Osis, Latvijas Mākslas akadēmijas rektors:
– Ieilgušajā pārejas periodā, ko visbiežāk raksturo drakonisks pragmatisms politikā, īpaša aizsardzība nepieciešama kultūrai, kas nemēdz būt skaļa un trokšņaina. Baidos, ka, izveidojot kopējo «katlu», mākslas izglītība Latvijā būs apdraudēta.
Pārstrukturēšana tiek saistīta ar kaut kādu ekonomiju vai pat ietaupījumu, bet pats priekšlikums tam ir pretrunā, paredzot izveidot jaunu departamentu vai štata vietas. Paredzētā «ekonomija» ir stipri apšaubāma.
Cik man zināms, tad projekta izstrādē no LMA neviens nav ticis pieaicināts…
Augstākās izglītības padome izstrādā augstākās izglītības koncepciju, ir Augstskolu likums, bet par augstākās izglītības stratēģiju, kas būtu «saslēgta» ar noteiktu finansējumu, gan neko neesmu dzirdējis.
Juris Karlsons, Latvijas Mūzikas akadēmijas rektors:
– Unifikācija vienmēr ir bijusi nepieciešama gan vecākās, gan jaunākās paaudzes ierēdņiem Latvijā. Augstāko izglītību viņi labprāt pārvērstu par tādu kā dzīvžogu, kur visi ir vienādi. Taču mūzika un glezniecība ir lietas, ko dažkārt unificētie ierēdņi, maigi izsakoties, neizprot līdz galam…
Ir tradīcijas, kuras nevajadzētu lauzt. Mūsu augstskolu absolventi strādā kultūras jomā un būtībā ir neatņemama kultūras sistēmas sastāvdaļa. Ja no Kultūras ministrijas pārraudzības tiks noņemta kultūrizglītība, ir grūti paredzēt, kas nākotnē gaida Latvijas kultūru.
Latvijā ir izveidojusies unikāla situācija, kāda nav nekur citur Eiropā. Kultūrizglītības sistēma valstī veido stabilu piramīdu. Piemēram, mūzikas jomā ir vairāk nekā 130 mūzikas skolu, astoņas mūzikas koledžas, un tālāk – akadēmija ar savu bakalaura programmu, maģistratūru un doktorantūru. Tā ir vienota izglītības sistēma, kuru izjaucot, var būt tālejošas un nepatīkamas sekas.
Gan Mūzikas akadēmijas Senātā, gan arī darbinieku un pedagogu kopsanāksmē visi vienbalsīgi esam balsojuši par palikšanu KM pārraudzībā.
Tas ir stipri raksturīgi mūsu valstij, ka notiek bijušo laiku pieredzes brīnišķīga pārmantošana. Subjektiem, kurus, teiksim, reorganizē, vispār nejautā, vai viņi to vēlas. Respektīvi, ierēdņi rīkojas tā, kā viņi uzskata par vajadzīgu, kā viņiem ienāk prātā un kā viņiem varētu būt ērtāk.
Būtu jau mīļi, ja Izglītības ministrijā atkal būtu jauns departaments, tur – kādas piecas sešas brīnišķīgas kundzes, kas varētu braukt pieredzes apmaiņā uz ārzemēm. Būtu atkal jauni projekti un brīnišķīgi jauni dokumenti, kuri tiktu «izstrādāti», saskaņojot ar Eiropas vidējo temperatūru slimnīcās jeb kādu ES standartu utt. Notiktu brīnišķīgs «pārkārtošanās process».
Būdama suverēna augstskola, Mūzikas akadēmija tomēr vēlētos būt līdzvērtīga laulībās ar Kultūras ministriju.
