Platona filosofiskajā pasaules uzskatā dominē sugas vārds «demiurgs», ar kuru tiek domāts specifisks dievs, kas Haosu pārvērš Kosmosā, t. i., kārtībā.
Platona filosofiskajā pasaules uzskatā dominē sugas vārds «demiurgs», ar kuru tiek domāts specifisks dievs, kas Haosu pārvērš Kosmosā, t. i., kārtībā. Vērojot Andra Šķēles kā valdības vadītāja aktivitātes, jau kopš vasaras karstajām dienām šķiet, ka šo apzīmējumu var attiecināt arī uz Ministru prezidentu.
Spilgtākie premjera kārtības ieviešanas darbi sākās ar Pensiju likuma grozīšanu. Nenoliedzami, ka valdības rokās ir spēcīgi argumenti, kas spēj pārliecināt lielu daļu cilvēku, jo, saprotama lieta, ja sociālais budžets ir, tā sacīt, izgrābts līdz ar pamatiem, tad loģiski, ka reformas ir nepieciešamas. Un šajā gadījumā gaužām nepārliecinoši izskatās Saeimas opozīcijas, sevišķi sociāldemokrātu, sprēgāšana. Sprēgāt jau katrs var, taču, ja valdībai netiek piedāvāti konstruktīvi risinājumi, tad šī sprēgāšana kļūst bezjēdzīga un brīžiem pat smieklīga: kad Jura Bojāra daiļskanīgā balss ik rītu radiofonā atgādina, kā sevi cienošam pensionāram ir jārīkojas. Viens no «sociķu» vairāk deklarētajiem saukļiem ir veikt reformas nodokļu sistēmā; tās konsekventi izsauc nodokļu palielināšanu. Taču šis ierosinājums ir visai utopisks konkrētajā situācijā, jo kur ir garantija, ka augstu paceltās nodokļu likmes neradīs pretreakciju, proti, šādas reformas var izraisīt ražošanas sašaurināšanu un masveidīgu ienākumu slēpšanu. Ir reāla iespēja, ka tādā gadījumā valsts kases bagātība var vispār pārvērsties finansiālā krahā.
Patiesībā ar Pensiju likuma grozījumiem saistīto reformu lielākais mīnuss slēpjas tajā aspektā, ka 15 000 strādājošo pensionāru, kuru pensijas ir lielākas par 60 latiem, būtu eksistenciāli jāizvēlas – vai nu strādāt, vai arī atrasties finansiālā atkarībā no «kroņa maizes». Jā, asākie tautas partijas pārstāvji steidz paust, ka tur jau tas suns aprakts: tikai 15 tūkstošiem būs problēmas, turpretī 55 000 strādājošo pensionāru varēs dzīvot, cepuri kuldami.
Kvantitatīvi skatoties, šis pragmatiskais arguments pirmajā brīdī pārliecina. Bet tomēr… Latvijā gandrīz deviņus gadus cenšas radīt un attīstīt demokrātisku vidi un pierādīt arī praksē demokrātijas pamatprincipus, ar kuriem augstām amatpersonām varen patīk bārstīties pa malu malām līdzīgi kā ar pirmsvēlēšanu solījumiem. Tieši viens no demokrātijas stūrakmeņiem ir vairākuma gribas paušana un mazākuma gribas aizstāvēšana. Šajā gadījumā vairākuma gribu ar nelielu «Latvijas ceļa» minstināšanos pauž trīs partiju koalīcija, savukārt mazākuma – 15 000 (un vairāk) strādājošo pensionāru – griba vispār netiek ņemta vērā. Tā sacīt jāsaka, es (valdība) esmu runājis, un viss.
Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 23. pants sākas ar tēzi, ka «katram cilvēkam ir tiesības uz darbu, uz brīvu darba izvēli». Aizliedzot 15 000 strādājošo pensionāru saņemt pensiju, kas ir augstāka par Ls 60, valdība daudziem no tiem neformāli liedz «tiesības uz darbu», jo katra indivīda dabiskajās interesēs ir izvēlēties to labāko, tādēļ, ja indivīds saņems 62 latu pensiju un 65 latu algu (saskaņā ar grozījumiem Pensiju likumā), viņam būs ilgi jādomā, vai strādāt, vai arī būt pensionāram.
Satrauc tas, ka pensijas vecumā strādājošajiem skolotājiem būs jāizvēlas, vai turpināt strādāt. Jāņem vērā, ka Latvijā ir apmēram 12 procentu šādu skolotāju, kuri potenciāli var pamest savu maz atalgoto darbu. Tas var izraisīt katastrofālu situāciju valsts izglītības sistēmā.
Šķēles un valdības demiurģiskajās aktivitātēs izglītībā neapmierina arī studiju kreditēšanas revolucionārās idejas. Plašā studentu protesta akcija 18. septembrī vairāk izskatījās kā traģikomiska izrāde, kurā bija gan bohēma, gan neapmierinātība, gan arī nesapratne. Atklāti runājot, situācija patiešām nav patīkama, jo valdība plāno līdz maksimumam optimizēt studiju finansēšanu, atstājot to studiju kreditēšanas ziņā.
Nepārtraukti sabiedrības apziņā tiek kaldināta doma, ka valstij naudas nav, to pierādot arī studiju aspektā un apgraizot studējošo kredīta potenciālo izmaksājamo summu no 10 miljoniem līdz 1 miljonam. Darbīgais Šķēle makten vēlas, lai jau tuvākajā laikā visi studenti skolotos uz kredīta rēķina, jo, redz, tas nav godīgi, ka vieni studē par pliku velti, bet citi maksā. Nevilšus rodas jautājums – vai 1 miljons ir daudz? Kā liecina statistika, studēt gribošo skaits ar katru gadu turpina palielināties, taču 1 miljons proporcionāli paliek nemainīgs, citiem vārdiem, ja tiktu veiktas plānotās reformas, galarezultātā pieaugtu to cilvēku skaits, kas studiju maksu nedabūtu, jo ar miljonu būtu par maz, ja šī reforma tiktu realizēta jau nākamgad. Patiešām nav skaidrs mehānisms, kā valdība taisās finansēt visus studēt gribētājus, ja nepārtraukti tiek akcentēts gigantiskais naudas trūkums. Tāpat rodas iespaids, ka Šķēle ar piepūstiem vaigiem un izgāztu krūtežu vēlas atbalstīt tikai valstij vajadzīgās izglītības sfēras, uzsverot, ka nākotnē varētu tikt dzēsts kredīts tikai tiem «študieriem», kas strādātu valsts institūcijās. Šāds utilitārisms patiešām no demokrātijas viedokļa ir neizprotams. Interesanti, cik valsts institūcijām ir nepieciešami teologi? Necik. Tad jau nav vērts par teologu studēt… Arī bailes par nespēju atmaksāt studiju kredītu varētu bremzēt Latvijas intelektuālā potenciāla attīstību. Jocīga šķiet Šķēles
