16. gadsimtā eiropieši bija pārliecināti, ka kartupelis ir kaitīgs. Pārnestā nozīmē «karsts kartupelis» nozīmē nevēlamu un jutīgu jautājumu.
16. gadsimtā eiropieši bija pārliecināti, ka kartupelis ir kaitīgs. Pārnestā nozīmē “karsts kartupelis” nozīmē nevēlamu un jutīgu jautājumu. Vienlaicīgi kartupelis tiek uztverts arī kā otrā maize. Arī attieksme pret nepilsoņiem svārstās līdzīgās galējībās – no pilnīga nolieguma līdz pašsaprotamai līdztiesībai.
Atjaunojot neatkarību, Latvija pieņēma pilsonības likumu, vadoties no valsts turpināšanās nostādnēm. Savukārt bijušie PSRS pilsoņi, kam nebija Latvijas vai citas valsts pilsonības, kļuva par nepilsoņiem. Tiesību apjoma un statusa ziņā nepilsoņus nevar uzskatīt par pilsoņiem, taču viņiem ir vairāk tiesību nekā pastāvīgajiem iedzīvotājiem (piemēram, diplomātiskā aizsardzība, kas parasti tiek garantēta tikai pilsoņiem). Populārs ir uzskats, ka pilsoņa tiesību piešķiršana joprojām radītu draudus Latvijas neatkarībai, tāpēc ES viņi tiks uzskatīti par trešās valsts pilsoņiem. Saskaņā ar likuma grozījumiem nepilsoņa statuss tiek atņemts, ja viņi pēc šā gada 1. jūnija būs saņēmuši pastāvīgo uzturēšanās atļauju kādā ārvalstī. Šīs statusa izmaiņas samazina nepilsoņu tiesības, tāpēc var teikt, ka tiek pārkāpts tiesiskās paļāvības princips. 1999. gadā pēc ilglaicīgām diskusijām panākts, ka trešo valstu pilsoņu tiesības jātuvina ES pilsoņu tiesībām, izņemot politiskās.
Lai to īstenotu, ir grozīti pamatlīgumi, ES nesen pieņēmusi direktīvas, kas tieši vai netieši attiecas uz trešo valstu pilsoņiem. Viena no tām nosaka trešās valsts pilsoņu statusu, ja viņi kādu laiku uzturas dalībvalstī likumīgi, – jābūt pietiekamiem ienākumiem, veselības apdrošināšanai, kā arī jāpakļaujas valsts integrācijas politikai. Attiecībā uz ģimeņu atkalapvienošanos direktīvas apstiprina Eiropas Kopienas tiesas pasludinātos principus, ievērojot cilvēktiesības uz privāto un ģimenes dzīvi. Tiek pieļautas faktisko un viendzimuma partneru brīvas pārvietošanās tiesības, kā arī paredzētas trešo valstu pilsoņu tiesības uz ģimeņu atkalapvienošanos. Divi gadi ir maksimālais termiņš, ko dalībvalsts drīkst prasīt, lai indivīds uzturas valstī, pirms viņam ir tiesības aicināt pie sevis ģimeni.
Mūsdienās nav valstu, kas sastāvētu etniski tikai no vienas tautas vai nācijas. Mobilitāte un globalizācija liek mainīt uzskatus par imigrantiem kā bīstamiem sabiedrības locekļiem. Faktiski ES pamatideja par personu brīvu pārvietošanos ir pretrunā ar tradicionālo nāciju valstu ideju. Latvijai bija iespēja kalpot par piemēru Eiropai, demonstrējot, kā mums izdevies noregulēt nepilsoņu jautājumu, piešķirot viņiem papildu tiesības salīdzinājumā ar pastāvīgajiem iedzīvotājiem.
Diemžēl pēdējie lēmumi liecina, ka Latvija izvēlējusies tādu risinājumu, kas faktiski atņem viņiem līdz šim garantētās tiesības. Nepilsoņi nevarēja sagaidīt, ka viņu statuss pēkšņi tiks atņemts tikai tāpēc, ka viņi kādā valstī iegūs pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Mūsdienās, kad cilvēki pārvietojas daudz biežāk un ilgākus laika posmus, saikni nevar noteikt pēc uzturēšanās vietas principa vien. Starptautiskās tiesības neprasīja Latvijai ieviest nepilsoņa statusu, taču, ja Latvija to ir izdarījusi, tad no cilvēktiesību viedokļa ir grūti argumentēt šādu tiesību atņemšanu.
ES politika un attīstība ļauj cerēt, ka arī turpmāk tiks ņemti vērā vispārējās cilvēku pārvietošanās attīstības tendences un pilsonības institūts tiks arvien vairāk liberalizēts. Arī Latvijai nāksies sekot šīm attīstības tendencēm, neņemot vērā iekšpolitiskās intereses, ambīcijas un klišejas. Jāapzinās, ka dažādu ekonomisko un demogrāfisko procesu dēļ pārskatāmā nākotnē imigranti kļūs par mūsu otro maizi.
Saīsināti no www.politika.lv
