«Man ļoti patīk tas, ko es daru. No rīta aizbraucu uz lauku – zemes smarža, klusums, miers. Liekas, ka dzirdu, kā tas kartupelis aug,» saka Glūdas pagasta zemnieks Jānis Lukstiņš.
Piektdien salijušo lauku dēļ kombains uz lauka neizbrauca, tāpēc saimniekam nedaudz vairāk vaļas nelielai sarunai, lai gan ražas novākšanas laikā prāts uz runāšanu tā īsti nenesas. «Ja rīt nelīs, līdz trešdienai visam vajadzētu būt nost pa tīro, un tad jau būs mierīgāk,» sarunas sākumā nosaka saimniecības «Vecroči» īpašnieks J.Lukstiņš.Parāds par pērno gadu Savu saimniecību pirms divdesmit gadiem Jānis ar sievu Lailitu sāka veidot pamazām, ar pushektāru zemes, ik pārgadu zeme pirkta klāt. Šodien viņu īpašumā ir 20 hektāru. Sākumā izmēģināts audzēt dažādus dārzeņus. Lukstiņi paši tos sējuši, stādījuši, uz tirgu veduši un pārdevuši, kāpostu kravas vestas arī uz plašo Krievzemi, bet beigu beigās saimnieki nolēmuši palikt pie vecā labā kartupeļa. Tagad saimniecībā tiek audzētas desmit šķirnes, galvenokārt agrīnās.«Darbs ir smags. Viss atkarīgs no laika apstākļiem, ja trīs dienas ir kārtīgs lietus kā pērn, ražu var norakstīt – lapas sačokurojas, un kartupelis noslāpst. Nervozākais ir jūlijs un augusts, kad veidojas laba raža, bet te pēkšņi uznāk pamatīgs divu dienu brāziens un darbs vējā. Pērn 12. augustā pietika ar diennakti ilgu lietu, kad upe izgāja no krastiem, lauki pārplūda un viss bija beigts. Kaut arī likās, ka vagās nav ūdens, apakšā bija putra. Tagad jau jaunās šķirnes, tādas kā ‘Evolūcija’, ‘Troja’, ‘Gala’, ir diezgan izturīgas pret mitrumu, un šogad kartupeļi vispār nav bojājušies, lai gan vasara bija samērā mitra,» secina saimnieks.Daudzu bieds – lakstu puve – viņu nesatrauc, tās apkarošanā saimnieks «piešāvies». «Pirmkārt izmantoju tikai dārgos bezhlora minerālmēslus, kas praktiski tie paši kūtsmēsli vien ir. Apgādāju daudzus bērnudārzus, skolas, tāpēc kartupeļiem jābūt ļoti labām analīzēm, neko nevar pārforsēt. Es saku: paēdis augs ir veselīgs augs, un, ja audzējot viss ir pareizi lietots, slimības klāt nelīp. Ja pamanu lakstu puves pazīmes, pirmo miglojumu veicu savlaicīgi, kad tik tikko vagas sakļaujas. Bumbuļi tad attīstās veselīgi. Ļoti svarīgs faktors ir arī labs sēklas materiāls,» atgādina J.Lukstiņš. Specializējas agrajosVislabāk šogad padevusies vidēji agrīnā ‘Santa’, un saimnieks par to priecīgs, jo tirgū šai dzelteni miltainajai šķirnei ir liels noiets. Taču pamatā J.Lukstiņš specializējas agrīno šķirņu audzēšanā. «Mums ir milzīgs daudzums kastīšu, un apmēram 15 tonnu sēklas februāra vidū liekam kastītēs, lai mēnesi diedzējas. To daru maksimāli agri, jo pēc tam jau visiem ir kartupeļi. Vēl 20 tonnu sēklas pāris nedēļu pirms stādīšanas ar spēcīgu pūtēju 30 grādu temperatūrā uzsildām. Siltums pamodina kartupeli, un, ielikts zemē, kaut tikai četru piecu grādu siltā, tas jau ir gatavs uzreiz dzīt asnus, un nav jābaidās, ka aukstuma dēļ sapūs. Ir bijis, ka pirmos laukā izstādām jau 30. martā, bet parasti tas ir 12. – 14. aprīlis,» stāsta saimnieks. No 20 hektāriem 15 hektāru aizņem agrie un vidēji agrie kartupeļi. Kaut arī vēlajām šķirnēm ražība lielāka, tos J.Lukstiņš vairs nestāda – tad raža jāvāc oktobrī, bet Latvijā jau septembrī lauki mirkst ūdenī. Pavasara salnas audzētāju nebaida, viņš novērojis, ka tās Glūdas pusē nav bijušas jau piecus sešus gadus. «Agroplēvi nemaz nevarētu atļauties – vienā naktī nozagtu. Pie mums šausmīgi zog! No rīta atbraucu un redzu, ka skaisti norakts paliels pleķis. Dzērājam pietiek pierakt mugursomu ar agrajiem kartupeļiem, pārdot, un var uzdzīvot nedēļu. Jā, citiem laukus uzrok mežacūkas, mums – zagļi,» galvu nogroza saimnieks.Stingrs saimniecības princips ir ik pēc trim gadiem atjaunot vai mainīt sēklu. J.Lukstiņš sadarbojas ar «Lukass Jumprava» staciju, kur iepērk sēklu.No ražas tiek realizēts viss līdz pēdējam bumbulim. Lielie un vidējie tupeņi nonāk skolās, bērnudārzos, vairumtirdzniecības bāzēs, restorānos, kafejnīcās, tirgos. Paši pirmie gozējas lielveikalā «Stockmann», kur pirms tam tiek kalibrēti vienādā izmērā un pakoti vakuumā, bet atgriezumi, kas paliek pāri no lielākajiem kartupeļiem, tiek pārstrādāti biezenī. Savukārt mizas labprāt pērk cūkaudzētāji. Arī mazie kartupeļi uz lauka nepaliek – tie aiziet lopbarībai. «Lopu un putnu audzētāji tikai priecājas. Tagad kartupelis ir lētāks par graudiem, un barības vielu tajā pietiekami daudz, īpaši miltainajos,» stāsta J.Lukstiņš. Zemnieks ar prātuRažas glabāšanai saimnieks nomā lielu pagrabu, tāpēc viss uzreiz netiek realizēts un «Vecroču» tupeņi sadarbības partneriem tiek piegādāti visu gadu. Turklāt tirgū patlaban kartupeļiem ir salīdzinoša zema cena, labāka tā gaidāma pēc jaunā gada, lēš zemnieks.Diviem vien Lukstiņiem ar saimniekošanu un ražas novākšanu galā netikt. Viņu abas meitas jau devušās savā dzīvē un pie vecākiem atbrauc kā ciemiņi, tāpēc sezonas laikā Jānis ir darba devējs pieciem strādniekiem. Viņiem tagad ir saspringtākais laiks. Ja nevar doties uz lauka, darbs atrodas pie kartupeļu kaudzēm, kur tie jāpārlasa, jāsašķiro, jāatlasa transportēšanas brāķi un jāsaber maisos. Viens strādnieks, čakli rosoties, dienā var pārlasīt vidēji ap 800 kilogramiem tupeņu. Saimnieks slavē savus darbiniekus, kuri gan braucot no kaimiņpagastiem – Jānis pārliecinājies, ka Nākotnē sezonas strādniekus atrast ir tikpat kā neiespējami. Viņš slavē arī savu vācu kartupeļu kombainu, kas lieliski strādā visos apstākļos un saimnieku vēl nav pievīlis ne reizi. «Kad pirku, man jautāja: pārstrādei vai tirgum? Ja tirgum, tad ņem šo,» atceras Jānis. «Treknos» gadus «Vecroču» saimnieks pratis pārdzīvot ar prātu, kredītos nav ielaidies. «Tie gadi bija viltīgi, kartupeļus pirka labi, par 25 santīmiem kilogramā nespējām pat piegādāt, bet, paldies Dievam, ka nebijām tie, kas uzķērās uz piedāvājumiem. Zvanīja jau katru dienu: ņemiet to un šito, kredīts noderēs pagraba vai noliktavas celtniecībai, jaunam traktoram… Es teicu: paldies, pagaidām nē,» atceras Jānis. Par tirgu galva nesāpSaimnieks cītīgi seko līdzi jaunāko šķirņu piedāvājumam un smejas, ka labākais degustators šajā ziņā esot viņa sieva. Ja Lailitai kartupelis garšo, šķirne nonāk saimniecības apcirkņos. Saimniece gan atzīst, ka tās pēdējā laikā izskata ziņā kļuvušas stipri līdzīgas, tāpēc jo rūpīgāk Jānis savus laukus un diedzēšanas kastītes numurē, arī maisi iegādāti dažādās krāsās, lai nekas nesajūk, pat kombains pirms katras šķirnes vākšanas tiek rūpīgi iztīrīts. «Vecročos» gadā novāc aptuveni 600 – 700 tonnu kartupeļu. Kamēr citi saimnieki uztraucas par ražas realizāciju, Jānim par to galva nesāp. Ar tirgu viņam viss esot kārtībā, bet to noregulēt nebijis viegli. «Pavasaros taisu tūri uz Buļļu, Lubānas bāzi ar jauno šķirņu piedāvājumiem, mani tur jau labi pazīst. Ja tu viņus neapkrāp, tad ar tevi rēķinās. Daudzkur prasa sarkano kartupeli, bet pēdējā laikā ļoti pieprasīta šķirne ir ‘Gala’, un šogad tie izauguši, ka prieks skatīties,» jūsmo Jānis, piebilstot, ka jaunajiem tirgus apritē iekļauties nav viegli, jo, skaties, kur gribi, «kāju priekšā liek» poļu lētā prece. No malas viss šķiet vienkārši, bet ieguldītais darbs ir milzīgs, prāto Lailita. Jānim sezonas laikā rīta cēliens sākas jau no pusčetriem, apbraukājot laukus. Līdz pussešiem, kad nāk strādnieki, pirmajām vagām jābūt izkratītām. Jutīguma dēļ agros kartupeļus vāc tikai ar rokām, lai mazāk traumētu, skaidro saimnieks. «Man ļoti patīk tas, ko es daru. No rīta aizbraucu uz lauku – zemes smarža, klusums, miers. Liekas, ka dzirdu, kā tas kartupelis aug,» aizdomājas Jānis. Ar Lailitu gan ir citādi, viņa atzīst, ka neko tādu saredzēt un sajust nespēj, tādēļ viņas sirds pieder pilsētai un darbam Jelgavā, bet fizkultūras pēc sieva labprāt stāv uz kartupeļu stādāmās mašīnas un šad tad arī uz kartupeļu kombaina. Šogad teicamā raža saimniekus būs atalgojusi, un jau ziemā viņi cer abi kopā kaut kur tālāk aizceļot.
