Pirms 67 gadiem pie Jelgavas notika kaujas, kas pilsētu pārvērta drupās
Aizvien tālāk vēsturē aiziet Otrais pasaules karš – posta laiks, kas paņēma miljoniem dzīvību un izpostīja arī Jelgavu. Taču vēl mūsu vidū ir cilvēki, kam tā bija jaunība vai pusaudžu gadi ar spilgtiem pārdzīvojumiem, kas paliek atmiņā visu mūžu. Domas mainījās, kad uzspridzināja tiltu Jelgavniece pensionētā skolotāja Dzidra Bērziņa kara laikā bijusi «tāds skuķis» starp trīspadsmit un sešpadsmit. Viņas ģimene dzīvoja Vircavas pagasta Gulbjos, kas atradās lielceļa malā, apmēram divpadsmit kilometru no Jelgavas. Pati viņa par lauku darbu izpalīdzi strādājusi Priepeļņu mājās. No kara sākuma viņa atceras ebreju zobārsti, kuras privātprakse bijusi Katoļu ielā iepretī Latviešu biedrības namam. Bērnus kabinetā mierinot, viņa savādi, bet sirsnīgi teikusi: «Kus, kus, man zeltiņ!» 1941. gada jūnija beigās meitene gājusi pie zobārstes un sastapusi to satrauktu. Pie viņas bijušas vēl dažas ebrejietes, visas kopīgi kaut ko apspriedušas. Tomēr zobārste Dzidru apkalpojusi un nozīmējusi atnākt vēlreiz. Taču, kad noteiktajā laikā meitene ieradusies, durvis bijušas ciet. Viņa zvanījusi, zvanījusi, taču palikusi bez atbildes. To, ka Jelgavas ebreji kara sākumā nogalināti, Dzidra īsti uzzinājusi tikai padomju gados.No vācu karavīriem neesot bijis bail. Tie kara laikā arī maz tika manīti. Toties 1944. gada vasarā, kad tuvojusies padomju armija, ģimenei visa mantība bijusi sapakota, lai bēgtu. Taču, kad kaimiņš piezvanījis un teicis, ka nupat ir pēdējais brīdis, lai šķērsotu Lielupes tiltu pie Staļģenes (pa to atkāpās vācu armija), jo tas tiks uzspridzināts, par bēgšanu tomēr pārdomājuši. Ne atbrīvotāji, bet laupītājiPadomju karavīri Vircavā ienākuši svētdien. Toreiz tēvs Priepeļņos spēlējis kārtis, savukārt Dzidra ar Priepeļņu saimnieka jaunāko meitu gājusi uz Gulbjiem, kur māte bija izvārījusi ķiršus. Taču tobrīd viņa bija izgājusi pie kaimiņiem un durvis stāvējušas ciet. Saldumu kārās meitenes iekļuvušas istabā pa logu un mielojušās ar ievārījumu. Pēc brītiņa pagalmā ieradušies krievu karavīri. Klauvējuši pie aizslēgtajām durvīm. Drīz māte atgriezusies. «Krievu karavīrs ienāca istabā, apsēdās gultā un rādīja, ka grib dzert. Māte iedeva ūdeni. Tad nelūgtais viesis mūsu priekšā centās māti saķert un iegāzt gultā,» atceras Dzidra. Māte izrāvusies un kopā ar meitenēm pa kartupeļu lauku bēgusi. Tur viņas ar izvilktu pistoli aizturējis kāds cits padomju karavīrs. Līdz pievakarei visas trīs noturētas pagastmājā. Kad atgriezušās Gulbjos, istabās viss bijis sajaukts – drēbes izgāztas no skapja, VEF radioaparāts nosviests mēslu čupā pie kūts, sasistas tirgošanai sakrātās četrdesmit olas, bet tēva izārdītajā gultā nomesta atvērta gulējusi vecākajai māsai Ērikai skolas izlaidumā dāvātā grāmata «Tev mūžam dzīvot, Latvija!». «Diemžēl padomju armija ienāca nevis kā atbrīvotāji, bet kā zagļi un laupītāji. Divus mēnešus māte naktīs gulēja kūtī, lai nenozog cūkas un govi. Govi tomēr mums nozaga no ganībām,» stāsta Dzidra Bērziņa. Pusaudzis briesmas nejūtLatvijas armijas virsnieka meita pensionētā skolotāja Ilga Ziemele atceras 1944. gada savādo vasaru, kad siens jau stāvēja šķūņos, bet labība vēl nebija nobriedusi. Viņai kā izpalīdzei radu zemnieku saimniecībā Kurzemē netālu no Pūres bija iespēja paņemt brīvdienas. Tad piecpadsmit gadu vecā Ilga pēkšņi nolēma apciemot Jelgavā māti (tēvs tolaik atradās izsūtījumā Noriļskā). «Vēlāk esmu daudzkārt pārdomājusi – kas mani toreiz trieca doties uz Jelgavu!? Es taču līdz tam viena pati nekur nebiju braukusi! Varbūt tas bija tādēļ, ka radi taisījās emigrēt uz Vāciju?» saka Ilga. Pūrē viņa iekāpusi vilcienā, kuram vajadzēja iet uz Jelgavu. Taču Tukumā vilciens tika pagriezts Jūrmalas virzienā un aizgāja līdz Slokai. Tur kopā ar citiem Jelgavas braucējiem Ilga devās uz kuģu piestātni. Tūlīt arī nācis kuģītis, kas aizvedis tālāk uz Jelgavu, kur todien dzelzceļa stacijā no padomju lidmašīnu mestajām bumbām bija izcēlies liels ugunsgrēks. Ilga atceras, ka jelgavnieki trauksmainajā laikā izturējušies mierīgi. Uzlidojumā laikā patversmē ienācis kāds karavīrs. Kad pēc trauksmes atsaukšanas gājuši no patversmes ārā, Ilga redzējusi zemē nomestu karavīra formu. Māti meitenei izdevās satikt jau tad, kad bija pierimušas Jelgavas kaujas, kas izpostīja māju, kur atradās viņas dzīvoklis. «Tajā vecumā cilvēks īsti nesaprot, ko nozīmē karš. Tev liekas, ka tu esi savā pilsētā un te nekas ļauns ar tevi taču nevar notikt,» teic Ilga Ziemele. Mājās nevarēja palikt Valgundes pagasta Silgraužu saimniekam Jānim Ūdrim jaunības lielākie pārdzīvojumi saistās ar Latviešu leģiona 19. divīziju. «Kam bija noteikts iet armijā, tas mājā nevarēja palikt, jo tevis kā dezertiera dēļ vajās ģimeni. Kara laikā neviens jokus netaisa.» Gandrīz deviņdesmit gadu vecais vīrs precīzi min dienu, kad viņu iesauca leģionā, – 1943. gada 25. maijs. Jānis Ūdris uzsver, ka represijās pret civiliedzīvotājiem leģionāri nav piedalījušies. Dienējis artilērijā lielgabala sešu vīru apkalpē. Pirmie šāvieni 1943. gada rudenī Volhovas frontē, pēdējie – 1945. gada pavasarī Kurzemē pie Remtes. Tad pusotrs gads gūstā.Jānis stāsta, ka pēc kapitulācijas viņš bijis starp gūstekņiem, kas savākti Bēnē, bet pēc tam izvietoti Žagarē. Tālākais pārgājiens bijis uz Jelgavu, kur pie Cukurfabrikas stacijas atradās liela gūstekņu nometne, kurā formēti ešeloni ieslodzīto nosūtīšanai uz Austrumiem. Gūstekņu pārgājienā no Žagares pie latviešu leģionāriem ar pienesumiem nākuši tautieši, kuri lūkojuši satikt tuviniekus un iedot kaut kādu pārtiku. «Mums līdzās konvojā gāja padomju karavīrs. Viņš paņēma pienesumus, nodeva tos gūstekņu rindās un teica, lai padalāmies cits ar citu. Pieturā pie Svētes sargs paņēma zaldāta katliņu un atnesa mums ūdeni. Turpat tālāk konvoja sargs pienesumus izrāva no rokām, nometa zemē, samina, spēra grāvī, vēl papildus iesita gūstekņiem ar šautenes resgali,» stāsta sirmgalvis. Viņa secinājums: «Visām tautām ir dažādi cilvēki.»
