Jau 110 gadu mežā pie Valgundes nepārtrūkst pareizticīgo mūķeņu lūgšanas.
Autobuss nesteidzīgi devās savā kārtējā reisā uz tā saukto Kalnciema kombinātu. Blakussēdētāji mierīgi runājās. Šķiet, lielākā daļa braucēju cits citu pazina. Te piepeši ievēroju kādu simpātisku, slaidu jaunu sievieti, kas īsti neiederējās šajā autobusa pasažieru vidū. Viņai pie rokas bija ceļojumu čemodāns ar vēl nenorautām aviobagāžas uzlīmēm, apspiesti džinsi izcēla kāju slaidumu, ap galvu lakats – šalle, kas izskatījās mazliet neparasti. Viņa ne ar vienu nerunāja un desmit kilometru garajā ceļā arī neapsēdās uz kāda no brīvajiem pussoliem (?). Pēc dažām ar šoferi klusu pārmītām frāzēm autobuss apstājās, un ceļiniece izkāpa starp Tiltkalnu un Mauriņu pieturu – pareizticīgo klostera ceļa galā. Dažādie ceļi uz vienu mērķiDažādus cilvēkus dažādi ceļi aizved uz Svētās Trijādības – Sergija jeb Valgundes klosteri. Cits tur iebrauc uz īsu brīdi – ekskursijā vai tikai pēc svētā ūdens, kas, lai arī mazliet dzeltenīgs, labi garšo un sevišķi noderot, kad jāuzdzer virsū zālēm. Cits ierodas svētīgi patalkot. Ir ticīgas sievietes, kas atnāk, lai lūgšanās pavadītu visu turpmāko mūžu. Lielākā daļa apmeklētāju turp brauc uz dievkalpojumiem, lūgšanām. Ir iespēja pārnakšņot, jo rīta dievkalpojums sākas agri – pulksten sešos –, bet vakara dievkalpojums, ko iezvana pēcpusdienā pirms pieciem, beidzas pavēlu – ap pulksten pusdeviņiem vakarā, kad pēdējais autobuss uz Jelgavu jau aizgājis. Bezdarba navGrūtību un juku laikos klosteris kalpojis par patvēruma vietu. Kāda tur ir šodiena? «Mūsu lūgšanas ir tādas pašas kā agrāk. Par mieru, par karā kauto dvēselēm, par savstarpējo sapratni, prieku, mīlestību, labklājību,» stāsta Māte Marija jeb klostera filiāles vecākā māsa. Viņa ir atbildīga par piecdesmit māsām, kuras ir vecumā no divdesmit līdz pat astoņdesmit gadiem un dzīvo šajā svētvietā Valgundes pagastā. Pati priekšniece igumēne Magdalēna pastāvīgi mīt klostera galvenajā mītnē Rīgā. Taču, aktualizējot šodienu, Māte Marija saka: «Kas attiecas uz cilvēkiem, tas attiecas uz mums.» Arī klosterī jūt to, ka ļaudis kļuvuši nabadzīgāki, mazāk pērk sveces, vairāk nāk palīgā saimniecības darbos, par ko atlīdzībā saņem zupas šķīvi (vārītu bez gaļas), kartupeļus ar krējumu un siļķi, pankūkas vai pīrāgus. Neviens palīgs neēdis prom neaiziet. «Bezdarba mums nav,» klostera māsa, tikko manāmi pasmaidot, lieto vārdu no pasaulīgās dzīves. Kaut vai tūlīt var nākt palīgā zāģēt malku, sakraut pagrabā māsu novāktās bietes. Ziemā būs jātīra sniegs, vispār darāmā pietiek. Kā zaldātiņi sardzēKlosterī ir divas baznīcas. Lielo, no fabrikanta Ņesterova dāvinātajiem Kalnciema ķieģeļiem mūrēto, kuras tornī ir zvans, galvenokārt izmanto tikai svētkos. Bet klostera sirds ir mazajā koka baznīciņā, kur ik dienu notiek divi dievkalpojumi un vērojama arī kāda paranormāla parādība – svētbilžu raudāšana. Ja tā ļoti ieskatās gleznotajās svēto sejās, varot manīt asaru tecējuma pēdas. Cik lielā mērā tas ir objektīvās realitātes, cik – ticības jautājums? Par to tradicionālās zinātnes lietpratēju komentārus neesmu lasījis. Taču īsti ticīgajiem tos arī nevajag. Vēl viena īpatnība, par ko labprāt runā Māte Marija, ir lūgšanas, tās šajā baznīciņā nepārtrūkst dienu un nakti. Kad beidzas dievkalpojums, māsas, kā zaldātiņi sardzē nomainot cita citu, lasa pslamus un arī klostera apmeklētāju atnestās zīmītes, uz kurām ir to personu vārdi, par kurām tiek aizlūgts. Mazais lodziņš vecajā baznīciņā ir gaišs cauru nakti. No Rīgas Trijādības klostera vēstures 1891. gadā Krievijas cara galma dāmas Katrīna un Natālija Mansurovas Rīgā dibina privātu bāreņu patversmi, kas desmit gados pārtop par klosteri 1899. gadā Valgundes pagastā dāvinātajos 189 hektāros meža un lauka zemes top klostera filiāle 1915. gadā visu Rīgas pareizticīgo klosteri evakuē uz Novgorodu Pirmās Latvijas valsts laikā arhibīskapa Jāņa Pommera vadībā pareizticīgā baznīca atgūst savu vietu Otrajā pasaules karā Rīgas pareizticīgo klosteris un tā Valgundes filiāle turpina darboties, kaut gan 1944. gadā klostera teritorijā izvietojas vācu karaspēka vienība Padomju laikā Rīgas klosteris ir viens no dažiem Padomju Savienības teritorijā izvietotajiem pareizticīgo klosteriem 1990. gadā 19 klostera māsas no Rīgas un Valgundes aizsūtīja uz dažādiem pareizticīgo centiem atjaunot padomju laikā slēgtos klosterus Pašlaik Valgundes klostera filiālē kalpo piecdesmit māsu
