Ja tūliņ pēc iestāšanās zemniekiem nebūs subsīdiju, kas būs tad? Un kā ES iedomājas Latvijas attīstību, lai paaugstinātu dzīves līmeni?
Ja tūliņ pēc iestāšanās zemniekiem nebūs subsīdiju, kas būs tad? Un kā ES iedomājas Latvijas attīstību, lai paaugstinātu dzīves līmeni?
Vienīgais ES palīdzības instruments, kas paredzēts lauku attīstībai 10 kandidātvalstīs kā līdz iestājai ES, tā pāris pirmos gadus pēc tam, ir SAPARD, to atgādina Eiropas Komisijas Ekonomikas un finansu direktorāta izdotie «Paplašināšanās argumenti». Speciālā pirmsiestāšanās programma lauksaimniecībai un lauku attīstībai (saīsinājumā SAPARD) domāta lauksaimniecības pārstrukturēšanai, tās modernizācijai un lauku attīstībai. 520 miljoni eiro gadā visām kandidātvalstīm septiņu gadu laikā (2000. – 2006. g.) tiks novirzīti tirgus efektivitātes celšanai, produktu kvalitātes un veselības standartu uzlabošanai, jaunu darbavietu radīšanai lauku apvidos.
Lai sasniegtu tikai pusi no darba ražīguma līmeņa ES lauksaimniecībā, visās kandidātvalstīs sagaidāms ir četru miljonu darba vietu zudums, secināts Alēna Pulikēna (Alain Pouliquen) pētījumā par ietekmi uz ES tirgu pirms un pēc paplašināšanās «Konkurētspēja un saimniecību ienākumi Centrālās un Austrumeiropas lauksaimniecības un pārtikas sektorā». Lauku bezdarbs lielākoties skartu Poliju un Rumāniju, kur tas varot radīt pat tādu spriedzi, kas vispār var apturēt paplašināšanos, teikts pētījumā.
Ja subsīdijas tiktu izmaksātas pirms strukturāliem pārveidojumiem, visticamāk, tās tiktu izlietotas nepamatoti augstas nodarbinātības un sadrumstalotu saimniecību saglabāšanai, uzskata A.Pulikēns.
Tāpēc pirms vienādu subsīdiju piemērošanas kandidātvalstīs pētījuma autors iesaka veikt rindu pārkārtojumu. Pirmkārt, jānostiprina zemes nomnieku tiesības, pagarinot minimālo zemes iznomāšanas laiku. Otrkārt, vecākos fermerus bez pēcnācējiem, kas turpinātu darbu uz viņu zemes, mudināt atteikties no zemes (izņemot piemājas), piemēram, pensijas lielumu saistot ar šīs zemes pārdošanu vai iznomāšanu; treškārt, dzīvotspējīgu saimniecību rašanās ir iespējama tikai ar kvalitatīvu (integrācija tirgū) un kvantitatīvu (ekonomiski pamatota platība) lēcienu. Tā kā kandidātvalstīm nebūs laika tik pakāpeniskai saimniecību noslāņošanai kā bija ES, vienlaikus jādomā par sociālās drošības sistēmu; ceturtkārt, šāda tipa lauksaimniecības un produktu pārstrādes paātrinājumi prasīs noteiktus pārejas pasākumus.
Turklāt, pieņemot, ka vidējā termiņā kopējā lauksaimniecības politika visiem ES zemniekiem būs vienāda, pakāpeniska minēto pasākumu ieviešana palīdzēs izvairīties arī no masveidīgiem tirgus satricinājumiem.
A.Pulikēna pētījums par kandidātvalstīm ir tikai viena no rekomendācijām, kas nule iesniegta Eiropas Komisijai, ko tā var ņemt vērā Latvijas iestāšanās sarunās par lauksaimniecības jautājumiem.
