Valsts ģimnāzijai – 95
Pagājuši tikai trīs gadi, kā beidzies karš, atjaunota agrākā 15. maija vidusskolas ēka Mātera ielā… un sākas jaunu iespēju pilna dzīve. Tas ir laiks, kad skolā ienāk daudz jaunu pedagogu: Tatjana Biķerniece, Vēra Putna (Vējiņa), Marija Līce, Elza Ramanoviča (1945), Ausma Belmane, Valdis Lagzdiņš, Edīte Riteniece, Elza Strautniece (1946), Elza Krūmiņa (Braže), Elza Millere, Zenta Oga (Beinerte) (1947), Alfrēds Oga (1948), Zelma Smilga (Pāne), Melānija Jansone (1949), Elvīra Sūna, Klāra Šendo (1950), Ausma Krūmiņa (1951), Eiženija Koluža-Balsa, Ingrīda Kronberga (1952), Marta Čuhalova, Erna Grūtupa, Jūlijs Grūtups, Valija Jeske, Jānis Jeske, Regīna Siņēviča (1953), Osvalds Briģis, Aina Lielkalne (1954), Skaidrīte Sēja (1955), Ārija Luce (1956), Pārsla Jansone, Vēra Krieķe, Matilde Straume (1957), Skaidrīte Eglīte (Liepa), Velta Kreicberga (1958), Irēna Sončika (1959).
Lielākā daļa no viņiem skolai atdod visu savu mūžu. Pateicoties viņiem, skolēni nejuta tās ideoloģiskās vētras, kas plosījās visapkārt. Nemanāmi un neuzkrītoši šie pedagogi centās saglabāt audzēkņos to latvisko dzīves ziņu, ko bija saņēmuši no vecākiem un skolotājiem neatkarīgās Latvijas laikā. Ar savu stalto stāju un cieņpilno attieksmi viņi rādīja kulturāla cilvēka uzvedības piemēru.
Mācību daļas vadītājai apolitisms nav pieļaujams
Īpaša vieta ierādāma Ainai Laimdotai Rusmanei. 1939. gadā viņa beidz LU Romāņu filoloģijas nodaļu (franču valodas specialitāte), no 1944. gada 1. oktobra ir skolas mācību daļas vadītāja. Pateicoties viņai, darbā tiek ievadīti daudzi jauni skolotāji. Kā atzinuši vairāki skolas direktori (viņi ir septiņi – viens pēc otra – 10 gadu laikā), tieši A.Rusmane bijusi tā, kas, regulāri hospitējot stundās un pārrunājot tās, panākusi darba uzlabojumu. Un tomēr 1954. gadā viņu no mācību daļas vadītājas pienākumiem atbrīvo, atstājot par skolotāju. Pēc Izglītības ministrijas inspektores domām, skolotājas darbā izpaudies apolitisms. A.Rusmane skolā nostrādā līdz aiziešanai pensijā (1974. g.), audzina klases, māca latviešu valodu un literatūru. Klusi, nekad nepaceļot balsi, viņa runā gan ar kolēģiem, gan skolēniem. Bet sadzird visi. Katrs skolēns, kuru A.Rusmane mācīja, beidzot skolu, saņēma kartīti ar tikai viņam veltītu novēlējumu. Un tādu bija tūkstošiem. No skolotājas daudzu gadu garumā rakstītajiem pedagoģiskās padomes sēžu protokoliem varam gūt priekšstatu par galvenajiem notikumiem skolas dzīvē. No 1949. gada absolventes Zelmas Smilgas (Pānes) atmiņām: “Visvairāk gaidītas bija literatūras stundas, ko pasniedza skolotāja Aina Rusmane. Tās bija neaizmirstamas stundas, kad skolotāja mums stāstīja par latviešu tautas dziesmām, pasakām un teikām. Stāstījums tā aizrāva, ka dažreiz pat aizmirsām, ka viss ir jāpieraksta, jo grāmatu jau nebija. Vēlākos gados, lai skolotāja varētu vairāk mums pastāstīt, pirkām uz zīdpapīra nodrukātu vielu par atsevišķiem rakstniekiem, viņu darbiem. Tas nebija lēti, bet neviena arī neprotestējām, jo mācīties no kaut kā vajadzēja. Nevarējām iedomāties kādu darbu neizlasīt, kaut skolotāja uz klasi iedeva tikai vienu grāmatu. Tādā gadījumā sadalījām pa dienai katrai. Atbildēt literatūru un nezināt nevienu citātu nozīmēja, ka laba atzīme nav gaidāma. Arī eksāmenā citāti bija jāzina, jo grāmatas izmantot nevarējām.”
Nedomāt līdzi nevarēja
A.Rusmanes vadībā jau 1946. gadā tapa Annas Sakses “Trīs šķūnīši”, 1947. gadā skolnieces L.Papendikas lugas un Leona Paegles “Runga, iz maisa!” iestudējumi. Tā kā 2. vidusskolā mācījās tikai meitenes, tad zēnus aizņēmās no 1. vidusskolas. Vēlākos gados A.Rusmanes pārziņā bija izlaiduma klašu dzejas montāžas iestudējumi.
Kaut kas skolotāju un skolēnu attiecībās ir palicis nemainīgs līdz mūsdienām. No 1952. gada absolventes Maijas Brigaderes atmiņām: “Pirmie centās otros pārliecināt par mācīšanās nepieciešamību. Otrie solījās to labi iegaumēt. Skolotāji gan bija mazliet labākās pozīcijās. Viņu pacietības robežu dažreiz parādīja glīts, apaļš cipariņš klases žurnālā. Domāju, tāda kārtība palikusi arī šodien skolā, jo maz ticams, ka kādu dienu visi skolotāji būtu tādi kā mūsu kādreizējie fizikas – matemātikas skolotājs K.Berka vai vēstures skolotāja M.Rasnača, kas prata savu lielo zināšanu bagātības daļu dabūt mūsu galvās iekšā, vai nu mēs to gribējām vai negribējām. Visi mūsu niķi šo skolotāju stundās bija spiesti pagaist, mēs nevarējām nedomāt līdzi, nevarējām nesekot skolotāja domai, likās, ka tā bija drusku arī mūsējā. Ar ķīmijas un bioloģijas skolotāju Z.Zemtauti mazliet gan mēģinājām karot. Vismaz ķitelī apģērbtais aši pie ķīmijas kabineta durvīm agri no rīta novietotais skelets bija mūsu darbs. Tas pats sakāms par samainītajām birkām ar augu nosaukumiem skolas augšējā stāva koridorā uz palodzēm augošajai kolekcijai. Brīnījāmies tikai, kādēļ netika meklēti nedarbu vaininieki. Laikam skolotāja tak saprata, ka, tā blēņodamies, mēs tomēr kaut ko iemācāmies un iegaumējam un par to nav ko rāties.”
Noteikti jāpiemin Kristaps Dziedātājs. No Guntas Micānes raksta “Apsētā lauka ziedēšana”: “Starp daudziem brīnišķīgiem cilvēkiem un prasmīgiem pedagogiem toreizējā Jelgavas 3. septiņgadīgajā skolā ir arī viņš – latviešu valodas un literatūras skolotājs Kristaps Dziedātājs, Lielais zelta kukainītis, kā mēs aiz muguras viņu saucām. Stiprs, skaists un gudrs. Mēs to nezinām, ka mūsu skolotājs ir nesen atgriezies no Krievijas trimdas. Viņš staigā augsti paceltu galvu, runā iejūtīgi, ar cienību pret skolēnu, un mūsu literatūras stundas ir viena aktiera teātris. Kad skolotājs lasa mums “Atraitnes dēlu”, mēs raudam skaļās balsīs. Un, kad skolotājs aicina mūs darboties dramatiskajā pulciņā, tajā sanāk gandrīz vai visa skola. Tie esam mēs, kas, gaidot lielās zāles un skatuves atjaunošanu, pēcpusdienā nākam atpakaļ uz skolu, mācāmies tekstus A.Brigaderes “Sprīdītim”, “Maijai un Paijai”. Tie esam mēs, kas centimetru pa centimetram ar stikla lauskām attīrām parketa dēlīšus zālē. Viss notiek vienlaikus – citi uz skatuves mēģina, citi, uz vecām segām sēdēdami, brauc pa zāli un spodrina parketu. [..] Dramatiskā pulciņa nodarbībās un lugas mēģinājumos vienmēr ir līdzās skolotāja Ausma Belmane, bet dekorāciju gleznošanu vada skolotājs Alfrēds Oga. [..] 1952. gadā Kristaps Dziedātājs atkal dala lomas. Šoreiz tā ir Afinogenova luga “Mašeņka”. Man ir tā laime spēlēt galveno lomu. Lugas iestudēšana notiek vasarā, mēs gatavojamies ar tās pirmizrādi sākt jauno mācību gadu. Un “aktieri” šoreiz ir no trim Jelgavas skolām – no 1. un 2. vidusskolas un pedagoģiskās skolas, kurā esam iestājušās abas ar manu draudzeni un klases biedreni Viju Vasariņu (dzejniece Vija Gune un tēlniece Vija Mikāne vienā personā, aktiera Harija Hirša mamma). Vija ir mana skolotāja, bet viņas draugu spēlē asprātīgais, arī dzīvē šarmantais Jānis Vējš (mākslinieks, skatuves gleznotāja un žurnālista Viļņa Vēja tēvs) no 1. vidusskolas. Lugā daudz personu, taču viena loma ir brīnišķīga. Tas ir Mašeņkas vectētiņš – sevī ierāvies, noslēgts cilvēks, zinātnieks, kuram dzīve liekas kā “auksta māja”. “Dikensam ir tāds darbs “Auksta māja”,” lugā saka šis dvēselē vientuļais cilvēks, un man – viņa mazmeitai – ir jāatkausē ledus nīgrā vīra sirdī. Tas viss bija tik “pa īstam”, un šodien es saprotu, ka ne Mašeņka bija šīs lugas galvenā varone, bet gan vectētiņš, kuru spēlēja 1. vidusskolas 11. klases skolnieks Zigurds Ķesteris (Valmieras vidusskolas teātra klases, Tautas teātra “Sprīdītis” vadītājs, aktiera Ģirta Ķestera tētis).”
Top krāšņi pasaku uzvedumi
60. gados top krāšņi pasaku uzvedumi: “Aladina brīnumlampa” (lielvezīra lomā roku tautas pārvaldīšanā iemēģināja nākamais Jelgavas mērs Uldis Ivans), L.Paegles “Runga, iz maisa!, Annas Brigaderes “Princese Gundega un karalis Brusubārda”. Jauniešu tēmai veltīti iestudējumi Gunāra Priedes “Vikas pirmā balle”, “Ilonas vijole”.
Par K.Dziedātāja audzēkņiem sevi uzskata daudzi kultūras un mākslas darbinieki, piemēram, Atzinības krusta kavaliere Dziesmu un deju svētku režisore Anna Jansone. Pirmās lomas viņa vadībā nospēlēja Dainis Ozoliņš, kurš savu turpmāko dzīvi saistīja ar profesionālo skatuvi un popularitāti ieguva ar Jančuka lomu televīzijas seriālā “Dzīvoklis”. Jelgavas Tautas teātra izrādēs bija redzami Rita Balode-Kalnāja, Juris Kālis, Zaiga Zdanoviča-Salzirne un citi.
1957./58.mācību gadā A.Belmane sāk mācīt mākslas vēsturi 9.–10. klasēs. Skolotāja apmeklē speciālus kursus. Puse nodarbību notiek Maskavas un Ļeņigradas muzejos. Viņas iespaidā mākslas studijām vēlāk pievērsās arī jaunākā kolēģe Ausma Krūmiņa (kopīgi apbraukātas visas Latvijas baznīcas, apmeklēti muzeji, daudzas stundas pavadītas pārrunās par mākslu utt.), skolnieces Astrīda Valtere, Daina Būma, Aija Oša u.c. Mākslas muzeja “Rīgas birža” vadība tagad ir viņas audzēknes Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieres Daiga Upeniece pārziņā.
No A.Veidemanes (Piterānes) atmiņām: “Manā grāmatu plauktā ir kāda mākslas grāmata – skolotājas Ausmas Belmanes dāvinājums ar ierakstu. Tas atmiņā atsauc skolotājas stāstus par grieķiem un romiešiem. Vēstī par klusumu klasē, kad logā dzird ik lietus lāses atsitienu. Tas tika panākts ne jau ar bardzību! Ar plašām skolotājas zināšanām, izjusto emocionālo stāstījumu. Aktieriska māka (neatņemama ikviena laba pedagoga spēja!) uzbūra vēstures līkločus.”
Savukārt E.Ramanoviča pieskandināja skolas ēku ar mūzikas skaņām. Par ilggadēju tradīciju kļuva Dziesmu dienas. Katru gadu notika “dziesmu kari”. Dziesmas katra klase iestudēja pati, bez skolotāja palīdzības. Ik klasē – koris vai ansamblis, savs diriģents, savi solisti, netrūka arī instrumentālistu. Reizēm sanāca pašiem savs estrādes ansamblis. Kad pasākumos uzstājas apvienotais skolas koris, vietas uz podestiem bija daudz par maz. Priekšnesumus kuplināja arī skolas orķestris J.Grūtupa vadībā.
A.Ogas pārziņā ģeogrāfijas, zīmēšanas, keramikas un foto pulciņi. Skolotāja vadībā tapa noformējums dramatiskā pulciņa izrādēm. Vairāku gadu garumā katru notikumu skolas dzīvē atspoguļoja fotoavīze. Fotopulciņā pirmās iemaņas guva nākamais Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris kinooperators Zigurds Vidiņš. Īpašs bija keramikas pulciņš. Laikrakstā “Skolotāju Avīze” (01.08.1957.) lasām: “Viņu darbus aizvien redz republikāniskajās skolēnu tēlotājas mākslas izstādēs. Tie bieži aizceļo pāri republikas robežām uz Maskavu… Skolotājs A.Oga skolēnu spējas izkopj arī citos virzienos. Tie pulciņa dalībnieki, kurus interesē maketu un vitrīnu gatavošana, nododas tam. … pulciņa rokās ir arī skolas gaiteņu izdaiļošanas darbs, dažādu stendu iekārtošana un citi līdzīga rakstura pasākumi.” Pulciņā pirmās iemaņas guva arī nākamā keramiķe Undīne Bijeijka-Stepka.
Šis saraksts ir garš un nebeidzas nekad, jo nāk nākamie – jau skolēnu skolēni – un turpina savu skolotāju iesākto darbu.
