Istabas tālākajā kaktā stāv skapis. Tāds necils, pirkts vēl tālajos padomju laikos. Diena sliecas uz novakaru, un skapja kaktā kļūst arvien tumšāks.
Istabas tālākajā kaktā stāv skapis. Tāds necils, pirkts vēl tālajos padomju laikos. Diena sliecas uz novakaru, un skapja kaktā kļūst arvien tumšāks. Neviena nav mājās, tāpēc klusums spiež ausīs. Negaidot skapī kaut kas klusi nograb. Izklausās, ka sākuši kustēties tukšie drēbju pakaramie. Atkal iestājas klusums. Pēc brīža graboņa atsākas daudz skaļāk un nenorimst. Liekas, ka vecajā skapī šoreiz būtu iemājojis peļu leģions, kas to vien dara kā danco pa pakaramajiem. Pēc brīža ar pretīgu čīkstoņu atveras skapja durvis un …
Pēc žanra likumiem durvju spraugā līdz ar čīkstoņu vajadzētu parādīties izģindušai rokai ar visām šausmu filmas tradicionālajām sekām. Protams, iepriekš minētais ir tikai metaforas. Neviena normāla cilvēka mājoklī skapī neieperināsies sen mirušā izģindušais skelets. Ja vien tas tur nav iemitināts mājinieku vai ciemiņu baidīšanai.
Vairāk nekā pirms trīspadsmit gadiem šādu ģindeni savā skapī iekāra Latvijas valsts. Tas notika dienā, kad sajūsminātie brīvības cīnītāji sadūšojās un iegāja Stabu ielas “stūra” mājā, kur tolaik mitinājās viens no lielākajiem Padomju Savienības balstiem – Valsts drošības komiteja. Iegāja un atklāja, ka bijušie iemītnieki nejauši “aizmirsuši” vairākus maišeļus. Tā laika Augstākā padome pieņēma lēmumu par Totalitārā režīma seku dokumentēšanas centra izveidi, kuram tad arī nodeva Stabu ielas namā atrasto maisu saturu. Var teikt, ka ar šo brīdi mēs skapī iekārām ģindeni, kas laiku pa laikam savā mītnes vietā sakustas un sāk biedēt apkārtējos. Nebūsim gan tik naivi savās domās, ka vienīgie, kas tika klāt pie maisu satura pētīšanas un vētīšanas, savos darbos bija kristāltīri ideālisti. Jau drīz vien maisu saturs interesentiem bija zināms. Un visu šo laiku ik pa brīdim ir uzvirmojušas runas par to, ka būtu nepieciešams pieņemt lēmumu, ko tad galu galā ar šo ģindeni iesākt. Izvilkt no skapja un parādīt visiem un beidzot ierakt zemē vai noslēpt skapī vēl dziļāk. Ik reizi, kad sākušās runas par konkrētu rīcību, pēc brīža tās jau aprimušas līdz reizei, kad skapī atkal kaut kas iegrabas, paveras durvis un spraugā parādās kaulaina roka. Visi notic šausmu filmas maģijai un pavērtām mutēm lūkojas, kuram tad šoreiz roka ķersies pie rīkles. Notvertais sākumā izbīlī papleš acis, bet pēc brītiņa saprot, ka tas ir tikai māns. Kamēr skatītāji skatās šo sēriju, filmas scenāristi un režisori var apdomāt nākamās scenāriju. Un tā bez gala. Tāds nebeidzamais stāsts. Tikai “radošā grupa” ir aizmirsusi vienu – nebeidzamais hameleonu rotaļu seriāls “Čekas maisi” patiesībā interesē tikai niecīgu auditorijas daļu, kas kļūst arvien mazāka.
Beidzot ir pienācis brīdis, kad seriāls ir jābeidz. Citādi notiekošais sāk atgādināt dūšu šķebinošu ziepju operu, kuras saturam netic nedz tā autori, nedz skatītāji. Kļūsim vienreiz pieauguši un pateiksim paši sev – vai pēc trīspadsmit gadiem kopš neatkarības atjaunošanas ir spēki, kas varētu apdraudēt mūsu sabiedrības iekārtu un drošību. Tieši neizlēmība ļauj manipulēt un šantažēt. Tas galu galā nodara vairāk ļaunuma nekā, ja “čekas maisu” saturam ļautu mierīgi dzīvot tālāk mūžam neatklātam vai tapt piekārtam pie lielā zvana.
Mūsu ziemeļu un dienvidu kaimiņi jau krietni sen tikuši skaidrībā ar savu “čekas maisu” likteni, bet mēs vēl vīstāmies. Un jo ilgāka šī vīstīšanās, jo ģindeņa grabināšanās skapī no šausmu filmas seriāla sāk pārvērsties lētā komēdijā.
