Kā palīdzēt bērnam mācīties? Kur ir mūsu, vecāku un skolotāju, «melnie caurumi»?
Kā palīdzēt bērnam mācīties? Kur ir mūsu, vecāku un skolotāju, “melnie caurumi”? Vai pie tradicionāla un strauja dzīves ritma pieradušiem, mums pietiek laika domāt ne tikai par bērna atzīmēm, sasniegumiem, kļūmēm, bet arī par to, kā viņš jūtas.
“Ar pedagoģisku metožu pārzināšanu un pielietošanu ne vienmēr pietiek, lai skolēns sasniegtu labus rezultātus,” uzskata psiholoģe Sandra Spudiņa, kas paralēli darbam Rīgas 69. vidusskolā kopš šā gada septembra vada psiholoģiskās korekcijas grupiņas “Jundā”. Tur nāk sākumskolas vecuma bērni, lai attīstītu savas koncentrēšanās spējas, uzmanības noturību, loģiku. Jāteic, ka nodarbību apmeklētāju skaits nebūt nav liels, ja ņem vērā, ka gandrīz katrā pilsētas sākumskolas klasē ir kāds ar uzmanības un koncentrēšanās spēju nenoturību. Iespējams tādēļ, ka šāds piedāvājums ir pirmo gadu. Arī tāpēc, ka skolās atvērtas pagarinātās dienas grupas, kur bērniem skolotājs palīdz sagatavoties nākamās dienas stundām. Tajās uzturas salīdzinoši daudz bērnu. Tas ir tradicionāls risinājums.
Labi justies arī pie tāfeles
Uz korekcijas grupiņu atnākuši bērni no 2. līdz 4. klasei, kas skolā jutušies slikti un kam sliktā pašsajūta traucējusi mācīties. Pagaidām nav neviena pirmklasnieka. S.Spudiņa domā, tas tāpēc, ka skolotājas savus mazos vēl nav iepazinušas, tomēr svarīgi pievērst uzmanību tam, ka Jelgavā, ja tas nepieciešams, ir iespēja bērnam palīdzēt jau no pirmās klases. “Nodarbības sākumā visi, sasēdušies aplī, pārrunājam labo un slikto, kas noticis. Tad diagnosticēju vajadzības un strādājam ar darba lapām. Pēdējās desmit minūtes bērniem ir nodarbības pie tāfeles. Skolā tāfele mēdz būt bieds – bailes, ja izsauks un nemācēs. Šeit pie tāfeles viņi jūtas labi. Saņem emocionālu kompensāciju un spēj atrisināt uzdoto. Pirmajā tikšanās reizē bērni bija nedroši un sevī ierāvušies. Tagad – smaidīgi un pašapzinīgi paveic uzdoto.” Skolā slikti jūtas diezgan daudz bērnu – viens sava lēnā domāšanas tempa dēļ, cits nevar tik ātri paskriet, vēl kādam apģērbs neatbilst “vispārējiem standartiem”, vēl cits tiek pazemots, apsaukāts vai iedunkāts, jo bērni pamanījuši, ka skolotājs viņu nav pieņēmis. (Tas nav jāpasaka, jo bērni būtisko attiecībās spēj uztvert bez vārdiem). “Ja klasē ir vairāk par pieciem bērniem ar mācīšanās problēmām, vaina nebūtu meklējama viņas,” teic S.Spudiņa. Varbūt sacensību gars pārsniedzis pieļaujamās robežas. Audzinātājai, skolotājai būtu jāpārdomā, vai izdarīts viss, lai bērni klasē labi justos. Lai galvenais ir nevis atbilstošā tempā sniegta atbilde, bet laba pašsajūta. Ja tas tiks nodrošināts, bērns spēs mācīties. Lielākā nelaime skolā un, iespējams, jau bērnudārzos ir salīdzināšana.
Salīdzināšana – liels risks
Problēmas sākas tieši tad, kad bērns nejūtas tikpat atzinīgi novērtēts kā klasesbiedrs. Galvenās psiholoģiskās traumas sākas no salīdzināšanas un vērtēšanas, kas, starp citu, var notikt bez vārdiem. Ja ātri strādā, tad labi strādā, bet lēnajam bieži vien ir interesantāka domāšana. Skolotājam nav laika. Klase liela. Viss jāpaspēj. Solos dažkārt sēž “sadedzināti” ģēniji, kas pārvēršas problēmbērnos tikai tāpēc, ka nespēj būt kā visi. Bieži – vislabākajā nozīmē. Būt pedagogam un nebūt psihologam pēc “ožas” mazajās klasēs ir ļoti nopietns risks bērniem.
Jūtīgākie bērni biežāk nokļūst korekcijas grupā vai arī nes savu vientulības nastu kā mācēdami. Jo viņi domā ne tikai par to, kā atbildēt skolotājam, bet arī, kā jūtas viņa slimais kaķis, kāpēc manas draudzenes neglītā kleitiņa ir par apsmieklu citiem, kāpēc neviens nesaprot, ka pārāk liels troksnis “plēš” ausis?
Atvērt durvis līdzjūtībai
Vienu gadu Sandra bijusi arī skolotāja. “Sapratu, ka mana domāšana un attieksme ir citādāka, nekā šodien skola prasa no skolotāja. “Pateikšu ko utopisku, bet svarīgu – katram pedagogam vajadzētu iet pie psihoterapeita, jo viņam ir nepieciešams sevi emocionāli sakārtot. Skolotājiem ir liela pārslodze. Viņi, sevišķi mazajās klasēs, nav tikai tie, kas iemāca zināt, ja paši nespēj just, saprast, vienoties ar mazo. Jūtīgi bērni daudz precīzāk uztver pieaugušo noskaņojumu. Pedagoga personīgās problēmas var radīt šķērsli uzmanības koncentrēšanai, jo bērnam vissvarīgākais būs: kāpēc šodien skolotāja slikti jūtas?” Sandra atcerējās kādu epizodi, kad maziem bērniem centās pastāstīt par lielu uztraukumu: “Iegāju klasē un jutu, ka viņi uztver, ka kaut kas nav kārtībā. Pastāstīju par avāriju. Atvēru durvis atklātībai un līdzi jušanai.”
Domāšana nav standarta process
Psiholoģiskā “oža” nav tas pats kas laba teorētiska psiholoģijas pārzināšana. Tas ir, kad skolotājs nevis nosaka problēmu, bet strādā tā, lai problēmas nebūtu. Izlasīt grāmatas, zināt teoriju ir labi, bet nepietiekami, ja runājam par bērnu motivēšanu darbam, domā Sandra.
“Jānošķir, kuriem tas ir iedzimtības dēļ, kuriem ieradums vai sociālu apstākļu radīta uzmanības un koncentrēšanās spēju nenoturība. Domāju, ka būtiska nelaime ir tā, ka skolas pielāgotas pieaugušajiem, nevis bērniem. Ir prasības, sasniegumi, kuros daži bērni nevar iekļauties sava rakstura un “citādības” dēļ. Ar baudu skatos, kā viens puika, pilnīgi citādi domājot, risina matemātikas uzdevumus. Rezultāts ir pareizs, lai gan tas nav standarta veids, kā viņš to dara, un aizņem ilgāku laiku. Viņam ir ne tikai cits domāšanas temps, bet arī izpratne par risinājumu.
